Cilvēku kopā sanākšanu uz deju vakaru brīvā dabā mēdza saukt arī par zaļumu ballēm, zaļumu svētkiem, zaļumu priekiem, izrīkojumiem vai āra ballēm. Zaļumballes parasti rīkoja laikā no vēla pavasara līdz vasaras beigām, nedēļas nogalēs vai dažādu svētku ietvaros – piemēram, Vasarsvētkos, Jāņos u.c., cilvēkiem pulcējoties parkos, birzīs, pļavās, pilskalnos, pilsdrupās vai īpaši labiekārtotās vietās – t.s., balles plačos, zaļumplačos vai deju laukumos. Zaļumballēs parasti uzstājās pūtēju orķestri, vietējie vai ceļojošie tautas muzikanti, kuri spēlēja vieglā mūzikas žanra (parasti deju mūzikas) dziesmas – šlāgerus, kas bija ieguvuši plašu popularitāti. 20. gs. 20.-30. gados zaļumballes galvenokārt rīkoja dažādas biedrības, partiju nodaļas, arodbiedrības vai skolas. Bez mūzikas un dejām zaļumbaļļu laikā reizēm notika arī kora koncerti, teātra izrādes, kino vakari, sporta priekšnesumi un rotaļas. Bieži vien blakus deju placim tika ierīkotas arī bufetes ar atspirdzinājumiem un saldumiem. Latvieši vienmēr ir pratuši rast laiku, lai pulcētos zaļumos uz deju vakaru, kur skanējušas ziņģes un dziesmas. Ballei zaļumos piemīt īpaša maģija – raitā deju solī metas gan liels, gan mazs. Bieži vien zaļumballe noslēdzas līdz ar saullēkta sagaidīšanu.