Skats uz alusdarītavu “Waldschlößchen”. Ap 1910. gadu.
1865. gadā Sarkandaugavā, līdzās te jau strādājošām kokzāģētavām un citām ražotnēm, tika nodibināta alusdarītava “Waldschlößchen” jeb Mežpils. Tās dibinātājs bija latviešu zemnieku dēls Johans Dauders jeb Jānis Daude (1820-1879). Sākotnēji “Waldschlößchen” bija neliela brūvētava un alus noliktava, kurai līdzās atradās stikla fabrika taras ražošanai.
1880. gadā, neilgi pēc alusdarītavas dibinātāja Johana Daudera nāves, par jauno “Waldschlößchen” īpašnieku kļuva Ādolfs fon Bingners (1855-1917), kura darbības laikā alusdarītava piedzīvoja strauju izaugsmi. Ādolfa fon Bingnera ģimenes kontakti, finanšu iespējas un vēriens ļāva paplašināt “Waldschlößchen” darbību. 1890. gados notika jaunu ražošanas ēku celtniecība un paplašināšana. Ap 1900. gadu fabrikas komplekss sasniedza savu maksimālo apjomu.
Skats uz “Waldschlößchen” direktora dzīvojamo namu. 1920.-30. gadi.
1897.-1898. gadā pēc Ādolfa fon Bingnera pasūtījuma “Waldschlößchen” teritorijā tika uzbūvēta īpašnieka ģimenes villa – tagadējais “Dauderu” nams. Līdzīgi kā citās Rīgas ražotnēs, īpašnieks apmetās greznā savrupnamā tieši blakus fabrikai. Ēku cēla inženiera Roberta Heizermaņa firma pēc Friča Zeiberliha projekta. Samērā nelielo divstāvu namu ar pagrabu un jumta izbūvi cēla vācu neorenesanses stilā, eklektisma garā, atsaucoties uz senākas arhitektūras paraugiem. Villu ieskāva romantisks ainavu parks ar dīķi. Miniatūrā pils idilliskajā priežu kāpu ainavā tika atzīta “par vienu no glītākajām Rīgas privātēkām”.
1. pasaules kara laikā alus ražošana “Waldschlößchen” tika pārtraukta. Latvijas Republikas laikā 1920.-30. gados “Waldschlößchen” alus ražošanu tā arī neatjaunoja un rūpnīcas teritorija kalpoja par mājvietu mazākām darbnīcām, noliktavām un pat nespējnieku patversmei. 1936. gada beigās visu ražotnes teritoriju un ēkas no akcionāriem nopirka valstij piederošā Latvijas Kredītbanka.
1897.-1898. gadā pēc Ādolfa fon Bingnera pasūtījuma “Waldschlößchen” teritorijā tika uzbūvēta īpašnieka ģimenes villa – tagadējais “Dauderu” nams. Līdzīgi kā citās Rīgas ražotnēs, īpašnieks apmetās greznā savrupnamā tieši blakus fabrikai. Ēku cēla inženiera Roberta Heizermaņa firma pēc Friča Zeiberliha projekta. Samērā nelielo divstāvu namu ar pagrabu un jumta izbūvi cēla vācu neorenesanses stilā, eklektisma garā, atsaucoties uz senākas arhitektūras paraugiem. Villu ieskāva romantisks ainavu parks ar dīķi. Miniatūrā pils idilliskajā priežu kāpu ainavā tika atzīta “par vienu no glītākajām Rīgas privātēkām”.
1. pasaules kara laikā alus ražošana “Waldschlößchen” tika pārtraukta. Latvijas Republikas laikā 1920.-30. gados “Waldschlößchen” alus ražošanu tā arī neatjaunoja un rūpnīcas teritorija kalpoja par mājvietu mazākām darbnīcām, noliktavām un pat nespējnieku patversmei. 1936. gada beigās visu ražotnes teritoriju un ēkas no akcionāriem nopirka valstij piederošā Latvijas Kredītbanka.
Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters pie ieejas “Dauderu” namā. 1937.-1939. gads.
No 1937. gada līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā “Dauderu” nams bija Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa rezidence. Greznais nams un labiekārtotā apkārtne tika pielāgota autoritārā Vadoņa vasaras mītnes vajadzībām. 1930. gadu beigās “Dauderi” atguva kādreizējo spozmi un reizē arī jaunu statusu, kas prasīja īpašus drošības pasākumus.
Bijušās “Waldschlößchen” ēkas kļuva par 1937. gadā dibinātā “Aldara” bāzi. Jaunu vārdu – “Aldaris” – ieguva ne tikai alusdarītava, bet arī direktora savrupnams – par godu rūpnīcas dibinātājam latvietim Johanam Dauderam to nosauca par “Dauderiem” un kā bankas dāvanu nodeva Valsts prezidenta lietošanā. Kārlis Ulmanis “Dauderu” rezidencē uzturējās neregulāri, taču izmantoja to gan vasarā, gan ziemā.
Vingrošanas laukums “Dauderu” nama dārzā. 1950. gadi.
2. pasaules kara un okupāciju laikā “Dauderu” liktenis strauji izmainījās. Pēc otrreizējās padomju okupācijas 1944. gadā “Dauderu” nams nonāca rūpnīcas “Aldaris” pārziņā. Atbilstoši padomju varas lozungiem, namu nodeva “darbaļaužu lietošanā”. Nākamo 30 gadu laikā te darbojās bērnudārzs un aģitācijas punkts.
Pēc bērnudārza likvidācijas “Dauderos” ierīkoja Latvijas PSR Pārtikas rūpniecības ministrijas degustāciju un reprezentāciju zāles. Telpas tika minimāli pielāgotas jaunajām reprezentācijas vajadzībām, tādēļ vēsturiskie interjeri saglabājās samērā neskarti.
1985. gadā par “Dauderu” namu interesējās Rīgas pilsētas Oktobra rajona izpildkomiteja. Tā plānoja ēkā ierīkot dzimtsarakstu nodaļu jeb laulību pili, tomēr projektu neīstenoja – tas prasīja lielus finanšu ieguldījumus.
Jaunu posmu “Dauderu” nama vēsturē aizsāka trimdas latvieša Gaida Graudiņa 1988. gadā izteiktais piedāvājums dāvināt Latvijai savu kolekciju. Par to ieinteresējās Mākslas muzeju apvienības direktore Ilze Konstante un jau 1989. gada februārī tika noslēgta Gaida Graudiņa vienošanās ar Valsts Kultūras komiteju par kolekcijas dāvināšanu. Pēc Graudiņa iniciatīvas par muzeja mājvietu tika izraudzīts vēl restaurējamais “Dauderu” nams. Pēc daudzām organizatoriskām grūtībām 1989. gada oktobrī Zinātniskās restaurēšanas pārvaldei tika dots projektēšanas uzdevums ēkas restaurācijas projekta izstrādei.
Pēc saspringta darba 1990. gada 27. jūnijā muzejs tika atvērts apmeklētājiem – tas notika tieši XX Vispārējo latviešu Dziesmu un X Deju svētku laikā. Muzeja ekspozīcijas pamats turpmākajos gados bija Gaida Graudiņa dāvinātā kolekcija, ko papildināja mainīgās izstādes.
Kolekcionārs un mecenāts Gaidis Graudiņš pārgriež lentu “Dauderu” muzeja atklāšanas pasākumā. 1990. gada 27. jūnijs. Foto: Roberts Kaniņš.
Kopš 2010. gada “Dauderi” ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa. Ar Gaida Graudiņa atbalstu 2019. gadā notika muzeja pamatekspozīcijas daļas modernizācija. Muzeja mērķis ir attīstīt “Dauderus” par pievilcīgu un aktīvu vietu Sarkandaugavā, kurā nama vēstures līkloči ļauj izprast Latvijas 20. gadsimta vēstures pagriezienus.
LNVM Dauderu nodaļa. 2019. gada jūlijs. Foto: Valters Lācis.