Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – latviešu tautas materiālās kultūras vērtību lielākā krātuve – dibināts 1869. gadā kā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas muzejs.
1869–1914: muzeja izveide un sākotnējās aktivitātes
1868. gadā tika nodibināta Rīgas Latviešu biedrība (turpmāk RLB), kuras sastāvā darbojās vairākas kultūrizglītojošas komisijas. Viena no tām – Zinību komisija – uzsāka muzejisku priekšmetu vākšanu, lai radītu latviešu muzeju pretstatā jau esošajiem, baltvācu organizētiem un vadītiem muzejiem. Jaunais muzejs darbības sākumā pieņēma visu, ko tam dāvināja, un līdz ar arheoloģijas, etnogrāfijas un numismātikas kolekcijām vāca arī ģeoloģijas, botānikas un zooloģijas materiālus. Pirmā īslaicīgā etnogrāfiskā izstāde tapa tikai 1890. gadā RLB telpās.
Gatavojoties 1896. gada X Viskrievijas arheoloģiskajam kongresam Rīgā, RLB nolēma sarīkot Latviešu
etnogrāfisko izstādi un uz dažādiem Latvijas novadiem nosūtīja 10 zinātnisku ekspedīciju muzejisku priekšmetu vākšanai. Ekspedīciju darbība ļāva iegūt pāri par 6000 priekšmetu un rosināja latviešu sabiedrības interesi par savas tautas vēsturi. 1895. gadā publikas apskatei atvēra muzeja ekspozīciju. Kongresam veidotajai izstādei, kas atspoguļoja Latvijas iedzīvotāju tradicionālo dzīvesveidu un nodarbošanos, bija lieli panākumi – laikā no 1896. gada 1. augusta līdz 15. septembrim to apmeklēja 45 000 cilvēku. Tas sniedza jaunas iespējas tautas izglītošanā un nacionālās pašapziņas celšanā.
1903. gadā RLB nopirka sev jaunu ēku Pauluči ielā (tagadējā Merķeļa iela), atvēlot tajā telpas arī muzejam. 1914. gadā par latviešu tautas saziedotiem līdzekļiem sākās speciāli muzeja vajadzībām projektētas ēkas celtniecība, taču to pārtrauca 1. pasaules karš.
1918–1940: valsts muzeja statuss un attīstība
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas 1918. gadā RLB Latviešu muzeja krājumu nodeva valsts rīcībā. 1920. gadā tam piešķīra telpas Rīgas pilī, bet 1924. gadā ar īpašu likumu muzejs ieguva valsts muzeja statusu un jaunu nosaukumu – Valsts Vēsturiskais muzejs –, darbības uzdevumu definējot šādi: “Vākt, glabāt, izstādīt un popularizēt dažādas senatnes, kā arī jaunāko laiku kultūras vērtības, kurām ir nozīme Latvijas vēsturē”. 1932. gadā valdības izdotie noteikumi precizēja muzeja vietu un nozīmi valsts kultūrpolitikā, vērtību vākšanas un glabāšanas darbam pievienojot pētniecību.
No 1920. līdz 1940. gadam muzejs piedzīvoja uzplaukumu. Bagātinājās kolekcijas, palielinājās darbinieku skaits. Muzeja glabāšanā nodeva Pieminekļu valdes ekspedīcijās un arheoloģiskajos izrakumos iegūtos priekšmetus, kā arī visus jauniegūtos depozītus, izstāžu zālēs iekārtoja arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas un baznīcas mākslas ekspozīcijas. Muzeja darbinieki aktīvi iesaistījās zinātnes dzīvē – veica arheoloģiskos izrakumus, organizēja muzejisku priekšmetu vākšanas ekspedīcijas, publicēja zinātniskus rakstus žurnālos un dažādos krājumos, Pieminekļu valdes izdevumos. 1930. gadā Rīgā Baltijas arheologu 2. kongresa laikā muzejs kopā ar Berlīnes,Kēnigsbergas, Stokholmas, Helsinku, Tartu un Varšavas muzejiem iekārtoja plašu izstādi par Baltijas tautu senvēsturi. 1930. un 1936. gadā tika sarīkotas izstādes Parīzē. Muzejs auga un attīstījās: Latvijas pilsētās durvis vēra aizvien jaunas filiāles, 1939. gadā muzeja krājumā bija 150 000 vienību.
1940–1944: padomju un vācu okupācijas ierobežojumā
Latvijas Republikas okupācija un iekļaušana Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā un tai sekojošā Vācijas okupācija 1941. gadā muzeja darbību nepārtrauca, taču ievērojami apgrūtināja. 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizveda līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Pateicoties pašaizliedzīgajai Etnogrāfijas nodaļas darbiniecei Mērijai Grīnbergai, kas pavadīja kolekcijas uz Vāciju, tās gandrīz pilnībā izdevās atgūt.
1944–1991: pārmantotības saglabāšana un iekļaušanās atmodas kustībā
Pēc 2. pasaules kara kolekciju vākšanas, uzskaites, glabāšanas un ekspozīciju veidošanas darbu pārveidoja atbilstoši
Padomju Savienības noteikumiem. Vairākkārt mainījās muzeja nosaukums – Latvijas PSR Centrālais Valsts Vēsturiskais muzejs (1944), Latvijas PSR Vēstures muzejs (1956), Latvijas Vēstures muzejs (1989). Neraugoties uz ideoloģiskiem ierobežojumiem, muzejs turpināja pildīt savu galveno uzdevumu – vākt, glabāt, pētīt un popularizēt Latvijas vēstures liecības.
Kara, emigrācijas un represiju rezultātā bija zaudēti gandrīz visi darbinieki, tomēr muzejam izdevās saglabāt pārmantotību un samērā īsā laikā izveidot profesionālu kolektīvu.
Neskatoties uz reorganizāciju gaitā citiem muzejiem atdotām kolekcijām, muzeja krājums ievērojami pieauga un 1989. gadā jau bija 571 000 vienību plašs. Nopietna uzmanība tika pievērsta muzeja priekšmetu saglabāšanai, attīstot konservācijas un restaurācijas iespējas.
Muzeja darbinieki vadīja arheoloģiskos izrakumus, kultūras pieminekļu apzināšanas un vākšanas ekspedīcijas. Par viņu zinātnisko darbību liecina rakstu krājumi “Arheoloģija” (1962), “Etnogrāfija” (1964), “Numismātika” (1968), monogrāfijas “Sārnates purva apmetne” (Lūcija Vankina, 1970), “Senākie depozīti Latvijā” (Vladislavs Urtāns, 1977) u. c.
Muzejs izveidoja Latvijas vēstures pamatekspozīciju par laika posmu no 9. g. t. pr. Kr. līdz 1940. gadam. Aktīvajā izstāžu darbībā dominēja ar latviešu tautas garīgo un materiālo kultūru saistītas tēmas, vērienīgākās no tām: “Latviešu tautas tērpi” (1948, 1968, 1964), “Adījumi” (1956, 1966), “Keramika” (1957), “Latviešu tautas māksla” (1950, 1956, 1967, 1968), “Latviešu rotaslietas” (1957, 1971), “Arheoloģiskie pētījumi Latvijā. 1940–1975” (1975), “Senču raksti” (1990) u. c.
Muzejs aktīvi iesaistījās latviešu tautas Trešās atmodas notikumos. Lielu popularitāti ieguva izstāde ”Latvija starp diviem pasaules kariem” (1988) – to apskatīja ap 300 000 interesentu. Vēl atzīmējamas izstādes “Staļinisma represiju upuri Latvijā” (1989), “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri” (1989), “1940. gads Latvijā” (1990) u. c.
1991– šobrīd: neatkarīgas valsts vēstures muzejs
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā muzejs sekmīgi pārkārtoja darbu jaunajos apstākļos. Muzejam ir profesionāls personāls, kas darbojas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. 1 miljonu lielais muzeja krājums ir unikāls un visaptverošs Latvijas un tās iedzīvotāju materiālās un nemateriālās kultūras apkopojums. Muzeja darbinieki veic aktīvu darbību krājuma saglabāšanā, izpētē, popularizēšanā u. c.
Mājojot pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, muzejs izveidojis jaunu pamatekspozīciju, kas aptver laika posmu no 11. g. t. pr. Kr. līdz mūsdienām.
Katru gadu tiek iekārtotas vairākas uz muzeja kolekcijām balstītas izstādes, no kurām lielāko atsaucību guvušas “Sievietes pasaule” (1992), “Ceļojums uz pilskalnu” (1993), “Vīrietis bija, ir, un…” (1994), “Es nāku no bērnības” (1995), “Ai, padomju saule!” (2004), “Latviešu tradicionālā virtuve” (2006) u. c. (pilns izstāžu saraksts apskatāms šeit). Nereti izstādes veido tematiski saistītu ekspozīciju sēriju. Tāda ir projekta “Latviešu saknes” izstādes – “Kurši – jūras laupītāji, tirgotāji, zemnieki” (1996), “Latgaļi” (2000), “Lībieši” (2001), “Zemgaļi” (2003), “Sēļi” (2005). Realizētas arī vairākas nozīmīgas izstādes ārzemēs: “Sāga par Latviju” (Zviedrija, 1991), “Latvijas Republikai – 75” (Igaunija, 1993), “Latviešu tautas tērps un rotas laika gaitā” (Dānija, 1995), “Latviešu tautastērps” (Taivāna, 1999), “Latgaļi – kriviču kaimiņi” (Krievija, 1999), “Latvijas vēsture, māksla, tradīcijas” (Francija, 2001), “Vēsturiskais portrets Latvijā” (Baltkrievija, 2003, Lietuva, 2004), “Zemgaļi” (Lietuva, 2005), “Latvija: Zeme, Tauta, Valsts” (Horvātija 2006), “Nauda Latvijā: vēsture un mūsdienas” (Vīne, Tallina, 2007; Berlīne, 2008), “Senās Latvijas dārgumi” (Varšava, Biskupina, 2007), “Daudzās Latvijas maztautas. Dzelzs laikmeta arheoloģija” (Vācija, 2008), “Nauda Latvijā: no dzintara līdz eiro” (Grieķija, 2014), “Baltijas brīvības ceļš”
(Vācija, 2015), “Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” (Ukraina, Baltkrievija, 2015).
Muzejs piedalījies daudzu projektu un izstāžu organizēšanā un norisē kā nacionālā, tā starptautiskā līmenī. Īpaši nozīmīgs bija Zviedrijas un Latvijas kopprojekts “Trīs zvaigznes – trīs kroņi” (Rīga, 2001, Stokholma, 2002).
Muzejs organizē seminārus un konferences. Tradicionāli kļuvuši muzeja zinātniskie lasījumi. No starptautiskiem pasākumiem minamas konferences: “Politiskie un ekonomiskie centri Baltijas jūras krastos” (1994), “Valdemāra Ģintera piemiņas konference” (1999), “Zemgaļi” (2003), “Sēļi” (2005), “Arheologam F. Balodim – 125″ (2007) u. c. (pilns konferenču saraksts apskatāms šeit).
Muzeja darbinieki ar referātiem piedalījušies citu institūciju rīkotajās konferencēs, semināros un pasākumos kā Latvijā, tā ārzemēs – Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Holandē, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Taivānā u. c.
Muzejs veic sekmīgu izdevējdarbību. Tiek izdoti divi sērijizdevumi – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti un Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums ārzemju krātuvēs, kā arī izstāžu katalogi, ceļveži, monogrāfijas, rakstu krājumi u. c. (ar visiem muzeja izdevumiem varat iepazīties šeit).
Muzejs pastāvīgi pilnveido savu piedāvājumu apmeklētājiem. Tā kopš 2005. gada muzeja pamatekspozīcijā pieejami speciāli stendi vājredzīgajiem. Skolēniem tiek piedāvātas muzejpedagoģiskās programmas un tematiskas ekskursijas, pasākumi ģimenēm, interesentiem. Muzeja veikalā var iegādāties dažādus suvenīrus un muzeja izdevumus (veikala piedāvājumu varat apskatīt šeit).
No 2008. gada marta līdz 2017. gada februārim Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sastāvdaļa bija Āraišu arheoloģiskais muzejparks.
2010. gadā muzejam pievienots Latvijas Kultūras muzejs “Dauderi”, kas atrodas vēsturiskā ēkā – bijušā “Waldschlösschen” īpašnieka Ādolfa fon Bingnera ģimenes villā. Ēka no 1937. līdz 1940. gadam kalpojusi par Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidenci.
2015. gada janvārī muzeja sastāvā iekļauts Tautas frontes muzejs – viena no Latvijas jaunāko laiku vēstures liecību krātuvēm, kurā atrodams unikālu priekšmetu un dokumentu kopums, kas vēsta par Latvijas tautas neatkarības centieniem 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē.
Pēc Rīgas pils renovācijas uzsākšanas un postošā ugunsgrēka 2013. gada jūnijā LNVM pamatekspozīcija un izstādes atrodas pagaidu telpās – namā Brīvības bulvārī 32 (kopš 2014. gada 15. maija), savukārt muzeja krājums bija izvietots telpās Lāčplēša ielā 106. Pēc Rīgas pils renovācijas muzejs plāno atgriezties vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī, savukārt administrācija un krājums kopš 2020. atrodas Pulka ielā 8.