“Jaunus svētkus dod sev latvju tauta, jaunu posmu iesāk šodien latvju valsts. [..] Sanāk tā iestāde, kas valsti cels uz augsta un masīva monumenta, lai tā pati sevī sajustu pamatu zem kājām un arī priekš citiem būtu tālāk saredzama”, tā 1920. gada 1. maijā pacilātiem vārdiem laikraksti sveica pirmo tautas ievēlēto Latvijas parlamentu.
Satversmes sapulce bija simbols valsts neatkarībai un iemesls pilsoņu lepnumam, taču deputātus pirmām kārtām sagaidīja apjomīgs darbs. Galvenais un tiešais Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt jaunās Latvijas valsts pamatlikumu – Satversmi. Bija iecerēts, ka Satversme sastāvēs no divām daļām – pirmā reglamentēs valsts iekārtu, bet otrā – pilsoņu brīvības, tiesības un pienākumus. Lai gan ar Satversmes izstrādi nedrīkstēja kavēties, steiga un paviršība formulējumos netika pieļauta, tādēļ komisijas veiktie priekšdarbi ieilga vairāk gandrīz pusotra gada garumā – līdz 1921. gada rudenim. Kā pamatoja komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, apstiprinātos Satversmes pantus vēlāk grozīt būs ļoti sarežģīti, “līdz ar to Satversmes sapulce noteic valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm”.
Nozīmīgākais veikums bija Satversmes pirmā daļa, kas definē valsts iekārtu un tās galveno institūciju kompetences. Deputāti salīdzinoši vienprātīgi atbalstīja pantus par Latvijas demokrātisko iekārtu, taču atšķirīgi viedokļi pavadīja debates par Saeimas ievēlēšanas kārtību, Ministru kabineta pilnvarām, likumdošanas procesu un referendumiem. Viskaislīgāk Satversmes sapulcē tika lauzti šķēpi par Valsts prezidenta pilnvaru robežām. Sociāldemokrāti, pretēji labējām un centra partijām, vispār iestājās pret Valsts prezidenta institūcijas radīšanu, lai nepieļautu varas koncentrēšanos “monarha pēcteča” rokās. Pilsoniskās partijas iebilda, ka prezidentam – tieši otrādi – jākļūst par kontroles instanci, pretsvaru parlamentam, kas nepieciešamības gadījumā pat varētu iegrožot Saeimas darbību. Kompromiss beigu beigās noteica, ka Valsts prezidents būs izteikti reprezentatīva figūra bez plašām politiskajām pilnvarām. Satversmes pirmā daļa 1922. gada 7. novembrī stājās spēkā līdz ar Satversmes sapulces pilnvaru beigām un 1. Saeimas darba sākumu.
Turpretī Satversmes otrā daļa jeb “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” diemžēl tā arī netika pieņemta. Šīm normām vajadzēja konstitucionāli nostiprināt visu pilsoņu līdztiesību likuma priekšā, arī dzimumu vienlīdzību, personas neaizskaramību, garantēt vārda, sapulču un pulcēšanās brīvību, noteikt mazākumtautībām plašu kultūras autonomiju, kā arī vairākus civiltiesiskus regulējumus. Viedokļi dalījās – 1922. gadā pusei deputātu normas šķita akūti nepieciešamas demokrātisko vērtību stiprināšanai, bet otrai pusei – pārlieku brīvdomīgas.
Otrs nozīmīgākais uzdevums bija īstenot agrāro reformu – radikāli mainīt lauksaimniecības zemju īpašumtiesību samēru starp lielajiem īpašniekiem (galvenokārt muižām) un ap 180 tūkstošiem trūcīgo laucinieku ģimeņu – sīkzemniekiem un bezzemniekiem (kalpiem, algādžiem). Pirms I pasaules kara Vidzemes un Kurzemes guberņā muižniekiem bija piederējusi aptuveni puse lauksaimniecības zemju. 1920. gadā gandrīz visas Satversmes sapulcē pārstāvētās partijas deklarēja agrāro reformu par savu mērķi, un arī sabiedrības vairākums dzīvi sekoja līdzi reformas likumprojekta izstrādei. Francis Trasuns no Latgales kristīgo zemnieku savienības to pat apzīmēja par “tautas un valsts pamata reformu”.
Lielākās nesaskaņas izcēlās par to, cik radikālai jābūt reformai. LSDSP kareivīgi pieprasīja “neatstāt ne pēdu muižniecībai” un atsavināt zemi bez jebkādām kompensācijām, turpretī LZS un citas partijas bija mērenākas – rosināja atstāt muižām daļu īpašumu un maksāt zināmu atlīdzību par atsavināto. Reformai bija arī spēcīgs emocionāls un ideoloģisks motīvs, jo tā šķietami ieviesa “vēsturisko taisnīgumu”, atdodot latviešiem zemi, kas senāk atradās vācbaltiešu un poļu muižnieku rokās. Saskaņā ar 1920. gadā Agrārreformas likumu muižu īpašumi tika konsekventi atsavināti, iegūtās zemes 2,7 miljonu hektāru platībā ieskaitītas Valsts zemes fondā un tad piešķirtas teju katram Latvijas iedzīvotājam, kurš izteica vēlmi apstrādāt zemi.
Tomēr līdztekus tam Satversmes sapulce no 1920. līdz 1922. gadam pildīja arī parlamenta funkcijas. Tā pieņēma vai pilnveidoja vairākus likumus sociālajā un darba sfērā (par strādnieku apdrošināšanu slimību gadījumos, par astoņu stundu darbadienu, par progresīvo ienākuma nodokli), atcēla iepriekšējo gadsimtu reliktu – sabiedrības kārtu un muižniecības privilēģijas – un tā vietā pieņēma likumus par Saeimas vēlēšanām, par pagastu pašvaldībām, karaklausību, par Kultūras fondu un vairākām nacionālās kultūras un izglītības iestādēm. Īpaši daudz darba bija Finanšu un budžeta komisijai, bet 1921. gada 15. jūnijā tika pieņemts Likums par Latvijas Republikas karogu un ģerboni. Vēl nozīmīgāki bija Latvijas ārpolitikas panākumi Satversmes sapulces darbības laikā – jau 1920. gadā ratificētais miera līgums ar Padomju Krieviju, kā arī Latvijas starptautiskā de iure atzīšana 1921. gada 26. janvārī un uzņemšana Tautu savienībā tā paša gada septembrī.
Noslēdzot apjomīgo darbu 1922. gada 3. novembrī, Satversmes sapulce divarpus gadu laikā bija pieņēmusi 205 likumus, 291 noteikumu un 143 pārvaldes aktus, sagatavojot ceļu nākamajam tautas pārstāvniecības orgānam – Saeimai – un ieliekot vairākus pamatakmeņus suverēnajai Latvijas valstij.