Pirms 30 gadiem – 1990. gada 4. maijā – Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tās pieņemšana kļuva par pagrieziena punktu Latvijas neatkarības atgūšanas procesā, apliecināja Baltijas valstu vienotību un nepārprotami iezīmēja Latvijas virzību uz pilnīgu valsts neatkarības atgūšanu. Kā tieši ritēja deklarācijas pieņemšana, kā tapa balsojums, un kāda situācija veidojās pēc šī dokumenta apstiprināšanas?
Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā pavadīja garas un plašas opozīcijas deputātu debates, kuru mērķis bija novilcināt laiku un attālināt deklarācijas pieņemšanu, tomēr visi opozicionāru centieni izrādījās nesekmīgi. Pēc ilgstošām deputātu diskusijām notika balsojums par deklarācijas pieņemšanu.
Balsojums, kura rezultātiem ārpus Augstākās Padomes ēkas sekoja liels iedzīvotāju skaits, kopīgi skaitot līdzi katrai “par” balsij, noslēdzās pulksten 19.20. Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” bija pieņemta ar vairāk nekā 2/3 deputātu (138) balsu vairākumu, kas bija ļoti svarīgi, lai tā iegūtu konstitucionāli juridisku spēku. Lai gan Latvijas Tautas frontes frakcijā bija 131 deputāts, bet deklarācijas pieņemšanai oficiāli bija nepieciešamas vismaz 134 balsis, šaubas par pozitīvu iznākumu palīdzēja kliedēt vairāki neatkarīgie deputāti, kas izšķīrās balsot par Neatkarības deklarāciju. Balsojumā viens deputāts atturējās, bet 57 nepiedalījās.
11. novembra krastmalā pulksten 19.00 bija sākusies plaša tautas manifestācija. Tās norisei pievienojās arī vairākums deputātu, kuru iznākšanu no Augstākās Padomes ēkas ar gavilēm un apsveikumiem par deklarācijas pieņemšanu sveica iedzīvotāji.
Deklarācijas pieņemšana apliecināja, ka Latvijas neatkarības atbalstītāji sava mērķa sasniegšanai izvēlējušies nevardarbīgu un konstitucionālu ceļu. Līdz ar Neatkarības deklarācijas stāšanos spēkā aizsākās pārejas periods, kura priekšplānā tika izvirzīts uzdevums uzsākt neatkarīgai valstij atbilstošu valsts pārvaldes institūciju veidošanu, kā arī iepriekšējo institūciju pārveidi atbilstoši jaunajiem nosacījumiem. Augstākā Padome atradās ļoti sarežģītā situācijā, jo deklarācijas pieņemšanas brīdī tās rokās vēl aizvien nebija vairāku reālās valsts varas instrumentu, lai uzreiz pārņemtu varu savās rokās (armija, lojāli iekšējās drošības spēki, nauda, diplomātiskais dienests). Turklāt pret Latvijas neatkarību atklāti iebilda PSRS centrālā vara Maskavā, tādēļ būtisks bija deklarācijā iekļautais pārejas periods valstiskās neatkarības pilnīgai atgūšanai. Vienlaikus deklarācijas pieņemšana ļāva neatkarības atgūšanas procesa centrālo lomu pārnest no vienas organizācijas – Latvijas Tautas frontes – uz visu Latvijas Republikas valsts pārvaldi un tās galvenajām institūcijām: parlamentu, valdību un ministrijām. Deklarācijai bija arī ārpolitiska nozīme, jo tā demonstrēja Baltijas valstu vienotību ceļā uz neatkarības atgūšanu. Abas pārējās Baltijas valstis par neatkarības atjaunošanu bija izšķīrušās jau iepriekš: Lietuvas neatkarības atjaunošanu ievadīja 1990. gada 11. martā pieņemtais “Lietuvas Republikas Augstākās Padomes akts par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu”, bet Igaunijas PSR Augstākā Padome par Igaunijas neatkarību atjaunošanu nobalsoja 1990. gada 30. martā.
Deklarācijas pieņemšana ievadīja nākamo periodu – valsts faktiskās neatkarības atgūšanas posmu, kas noslēdzās 1991. gada 21. augustā. Šajā dienā pēc neveiksmīgā valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā jeb Augusta puča tika pieņemts Latvijas Republikas konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.