Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas Apģērbu un tekstila kolekcijā glabājas adītie cimdi, to fragmenti un cimdu adījumu paraugi. To skaits pārsniedz trīs ar pusi tūkstošus glabāšanas vienību. Kolekcijas cimdos atspoguļojas adīšanas tradīcija mūsdienu Latvijas teritorijā, sākot ar 18. gs. un 19. gs. pirmo pusi, sniedzot ieskatu cimdu adīšanas tradīcijas tālākā attīstībā līdz 21. gadsimta sākumam.
Apģērbu un tekstila kolekcijas veidošanās aizsākusies 19. gs. otrajā pusē ar Rīgas Latviešu biedrības Latviešu jeb Etnogrāfiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) izveidošanu 1869. gadā. Cimdu kolekcija ievērojami papildinājās ar jauniem priekšmetiem 20. gs. pirmajā pusē, kad savu darbību uzsāka Izglītības Ministrijas Pieminekļu valde. Pieminekļu valde no 1924. gada līdz 1931. gadam sarīkoja etnogrāfisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcijas Latvijas teritorijā ar mērķi aizsargāt un vākt latviešu izzūdošās dzīves parādības. Atšķirībā no līdzšinējā priekšmetu vākšanas darba, Pieminekļu valde vāca ne tikai pašus priekšmetus, bet centās iegūt pēc iespējas vairāk ziņu par priekšmetu, tā vēsturi, fotografēja un zīmēja. Sākot ar otro ekspedīciju, kas notika Rēzeknes apriņķī 1925. gadā, sāka izmantot īpaši izstrādātas aptaujas lapas. Tajās pierakstītas ziņas, ko ekspedīcijas darbiniekam sniedzis cimdu īpašnieks: kas cimdus darinājis un kādam nolūkam, cik tie veci, kad un kā lietoti. Aptaujas lapās zīmēti cimdi un to raksti, pierakstīti tolaik Latvijas novados lietotie dažādie cimdu, cimdu daļu un cimdu rakstu nosaukumi.
Cimdi ar savu daudznozīmību pielietojumā tālu pārsniedz vienkāršas apģērba sastāvdaļas funkcijas. Tiem izsenis ir bijusi īpaša loma ikdienas sadzīvē un godos. Cimdu pāris paaudzēm ilgi ir saprasts kā cilvēka dzīves svarīgāko notikumu – dzimšanas, krustabu, kāzu, bēru – apliecinātājs, kā procesa apstiprinātājs un zīmogs, kā velte, kā personīgas un ģimeniskas labvēlības un labas izdošanās simbolisks nodrošinājums.