Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (Latvijas PSR) jeb Padomju Latvija bija 1940. gadā padomju okupācijas rezultātā izveidota administratīvi-teritoriāla vienība Padomju Savienības (PSRS) sastāvā. Pastāvošais politiskais režīms bija totalitārs – ideoloģizēts, vērsts uz alternatīvu viedokļu apkarošanu, represīvs un militarizēts. Lai gan PSRS konstitūcija formāli paredzēja demokrātiski ievēlētu pārvaldes institūciju darbību, praksē padomju vara bija komunistiskās partijas diktatūra, ko Latvijā īstenoja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK), kas kontrolēja visas dzīves jomas. Režīma saglabāšanai un nostiprināšanai tika īstenota vispārēja sabiedrības uzraudzība un kontrole, izmantojot slepeno dienestu – Valsts drošības komiteju (VDK) jeb “čeku”, cenzūru, propagandu, dogmatisku un ideoloģizētu izglītības sistēmu, kultūru un sabiedrisko dzīvi.
Padomju režīma ideoloģiskie postulāti cauri desmitgadēm maz mainījās, tomēr atšķīrās sabiedrības kontroles mehānismi. Staļina varas laikā līdz 1953. gadam masveidīgas bija fiziskas represijas – aresti, nāvessodi un ieslodzījums, deportācijas. Pēc Staļina nāves masveidīgie aresti tika pārtraukti, taču saglabājās stingra sabiedrības kontrole. Šajā laikā izmantoja plašu Valsts drošības komitejas informatoru tīklu, izsekošanu, noklausīšanos un iebiedēšanu, izslēgšanu no mācību iestādēm vai atbrīvošanu no darba, arī arestus, nepamatotu piespiedu ārstēšanu psihiatriskajās slimnīcās. Svarīgs režīma uzdevums bija cīņa ar t.s. “ideoloģisko diversiju” – atšķirīgu vēstures un nacionālās kultūras izpratni, arī Rietumu kultūras un ideju izplatīšanu.
Padomju varas nostiprināšanā aktīvi izmantoja propagandu. Kultūras un sabiedrisko dzīvi, presi, radio un televīziju kontrolēja cenzūra. Tādējādi bija iespējams panākt pilnīgu dzīves publiskās sfēras ideoloģizāciju – plašsaziņas līdzekļi, grāmatas, mūzika – itin viss kļuva par padomju ideoloģijas propagandas līdzekli. Propagandas organizatoru vidū lielu popularitāti ieguva plakāti un sienas avīzes. Ideoloģiskās audzināšanas vajadzībām tika pakļauts arī mācību saturs skolās. Tam vajadzēja pārliecināt par padomju režīma demokrātiskumu, valsts sasniegumiem un tās pārākumu pār Rietumu demokrātijām.
Neskatoties uz propagandas spiedienu, daļa sabiedrības centās saglabāt un uzturēt latviešu kultūras vērtības, vēsturisko atmiņu, tradīcijas. Tajā nozīmīga loma bija latviešu valodā radītajai literatūrai, teātrim, mūzikai. Neskatoties uz ideoloģizāciju, savu nozīmi saglabāja Dziesmu svētki. Kopš 20. gs. 60. gadiem lielu popularitāti ieguva tautas lietišķā māksla, Dzejas, Mākslas un Teātra dienu pasākumi, kas izcēlās ar relatīvu brīvdomību un nacionālo stāju.
Padomju Savienībā pastāvēja t.s. “plānveida ekonomikas” modelis. Tā pamatā bija privātīpašuma noliegums, plānveidīga valsts saimniecība, turklāt ekonomika bija ideoloģijas un propagandas sastāvdaļa. Latvijas PSR rūpniecība un lauksaimniecība jau 20. gs. 40. gados strauji tika pārkārtota atbilstoši PSRS sistēmai un vajadzībām. Rezultātā Latvijas PSR notika strauja industrializācija, kas savukārt veicināja neierobežotu imigrāciju. Laukos, atbilstoši PSRS paraugam, notika kolektīvo saimniecību (kolhozu un sovhozu) veidošana, iznīcinot tradicionālo viensētu saimniecību. Ražošanas tempa un kvalitātes veicināšanai popularizēja t.s. sociālistiskās sacensības principa ieviešanu. Produkcijas apjomus pamatā kāpināja nevis ar ražošanas modernizāciju, bet jaunu darba vietu izveidi. Neskatoties uz iepriekš minētajām problēmām, Latvija, Lietuva un Igaunija 20. gs. 40.–80. gados saglabāja augstāku attīstības līmeni kā citas PSRS republikas.