Kopš 18. gadsimta beigām Eiropā norisinājās industrializācijas process. Tā ietvaros ražošanā notika pāreja no roku darba uz mašīnu darbu. Tvaika dzinēja izgudrošana ļāva ražošanā un transportā sākt izmantot mašīnas, kas tika darbinātas ar mehāniski radītu enerģiju. Jaunās vēsmas skāra arī Latvijas teritoriju, pieauga dažādu ražošanas uzņēmumu, īpaši fabriku skaits lielākajās pilsētās, sevišķi Rīgā.
19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā sekoja pārmaiņas dažādās dzīves jomās. Industrializācija, transporta sistēmas pilnveide un daudzveidīgas pārmaiņas sabiedrībā kļuva par galvenajām modernizācijas iezīmēm.
Tā kā līdz pat 19. gadsimta 60. gadiem Rīgai bija cietokšņa statuss, pilsētu ieskāva nocietinājumi, kā arī trūka brīvu, lielu zemes gabalu, tad jaunās ražotnes pārsvarā tika celtas priekšpilsētās un aiz to robežām. Kokzāģētavas, metālapstrādes, mašīnbūves uzņēmumi, vērptuves, eļļas spiestuves, ķīmisko produktu un papīra, porcelāna un fajansa u.c. ražotnes kļuva par neatņemamu Rīgas panorāmas sastāvdaļu.
Tehniskā modernizācija ražošanā bija iespējama pateicoties attīstībai transporta jomā. Dzelzceļu izbūve ļāva ne tikai no liela attāluma piegādāt rūpnīcām un fabrikām nepieciešamās izejvielas, transportēt saražoto produkciju, bet arī veicināja iedzīvotāju mobilitāti. Cilvēki no laukiem vai pat citām guberņām devās uz pilsētām, kur bija izvietoti rūpniecības uzņēmumi. Rīgā laika posmā no 1863. gada līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits pieauga 7,2 reizes un šo pieaugumu nodrošināja tieši migrācija.
Rūpniecības un transporta attīstība mainīja arī apkārtējo vidi. Tika izcirsti meži, 19. gadsimta 2. pusē Latvijas teritorijā tika ierīkotas dzelzceļa līnijas, burinieku kuģus izkonkurēja tvaikoņi, pilsētās radās jaunas apkaimes. Tehniskā modernizācija bija saistīta arī ar jauna veida apdraudējumiem. Mašīnas bija nedrošas, notika nelaimes gadījumi, ražošanas paplašināšana nereti notika haotiski, nerēķinoties ar strādnieku sadzīves un darba apstākļiem. Pilsētu izaugsme un iedzīvotāju skaita pieaugums lika plānot pilsētvides sakārtošanu. Rīgā 19. gadsimta 2. pusē tika uzsākta pilsētas ielu, transporta, kanalizācijas, ūdens apgādes un apgaismes sistēmu modernizācija.
Jauni izgudrojumi ietekmēja arī ziņu aprites ātrumu. 1852. gada 1. novembrī sāka darboties Rīgas–Bolderājas elektromagnētiskā telegrāfa līnija, bet 1882. gadā pirmā telefonu centrāle Rīgā ar 53 abonentiem. Pieejamāka kļuva ceļošana, paplašinājās drukātā vārda izplatība, mazinājās ar kārtu vai dzimumu saistītie ierobežojumi un aizliegumi. Arvien lielāks skaits cilvēku varēja iepazīties ar pasaules daudzveidību, brīvi izvēlēties dzīvesvietu un nodarbošanos.