16.–17. gadsimtā, pārveidojoties viduslaikiem raksturīgajai lēņu sistēmai, par noteiktu pienākumu izpildi vasaļu valdījumā nodotie īpašumi laukos kļuva par muižām – privātiem zemes īpašumiem.
Muižniecība kā kārta 17.–18. gs. panāca plašas saimnieciskas privilēģijas un ietekmi pārvaldē. Vidzemē un Kurzemes un Zemgales hercogistē muižniecību veidoja vācieši, kuri 17. gs. izveidoja noslēgtas vietējās Vidzemes un Kurzemes muižniecības (bruņniecības) organizācijas. Daļa turīgo iedzīvotāju, kuri vēlējās iegūt titulu, taču netika uzņemti Vidzemes un Kurzemes muižnieku sarakstos jeb matrikulā, piederību muižniecībai nokārtoja ārzemēs, saņemot Polijas-Lietuvas vai Vācu nācijas svētās Romas impērijas karaļu izsniegtos diplomus. Latgales muižnieki bija Polijas-Lietuvas muižniecības daļa un saglabāja mazākas vietējās autonomijas tiesības.
Muižnieki bija priviliģēta kārta, kuras dzīvesveidu noteica tradīcijas un piederība muižniecības organizācijām, kārtas un dzimtas prestižs. Taču lielākoties tikai 18.–19. gadsimtā tika uzceltas greznās muižu dzīvojamās ēkas. Sākotnēji muižas bija daudz pieticīgāki saimnieciska rakstura centri. Arī izsmalcinātais dzīvesveids bija ilgākā laika posmā veidojušās iespējas pēc tam, kad 18. gs. vidū bija pārvarētas Ziemeļu kara sekas un nostabilizējusies saimnieciskā situācija. Kad muižnieku turība bija sasniegusi pietiekamu līmeni, lai uzaicinātu talantīgus meistarus, muižu ēkas, dārzu plānojums, iekštelpu iekārtojums, arī mākslas priekšmeti raksturoja Eiropā valdošos mākslas un arhitektūras stilus.
Dzimtbūšanas apstākļos muižu īpašumi kļuva par ievērojamas turības avotu un kopš 18. gs. tika attīstīti par daudznozaru saimniecībām. Muižu galvenais peļņas avots sākotnēji bija graudkopība. Laika gaitā muižās attīstītās saimniecības nozares kļuva daudzveidīgākas. Tika attīstīta lopkopība, arī dažādu preču ražošana, veidojot kokmateriālu zāģētavas, ķieģeļu cepļus, dzirnavas. 18.–19. gs. par ievērojamu peļņas avotu daudzās muižās kļuva degvīna dedzināšana, lai to pārdotu armijai. Muižas centri kļuva par saimniecisku kompleksu, kurā atradās ne tikai muižas dzīvojamā ēka, bet arī dažādas saimnieciskās celtnes – staļļi, kūtis, krejotavas un siernīcas, degvīna un alus brūži, dzirnavas. Bez klaušu darbos muižas laukos nodarbinātajiem zemniekiem, muižas peļņu un muižnieku sadzīves komfortu nodrošināja dažādi muižas kalpotāji.