Zemnieku dzīvesveidu un ikdienu noteica zemnieku kārtas tiesību regulējums – attiecības ar muižu un valsti, klimatiskie apstākļi, tiem piemērotās lauksaimniecības kultūras un nodarbošanās veidi, arī gadsimtiem ilgi veidojušās tradīcijas un priekšstati par darbam un sadzīvei nepieciešamo priekšmetu formām, sētas iekārtošanu un lauka darbu kārtību, cilvēka un dabas attiecībām.
Zemnieka tiesības un pienākumus līdz 19. gs. pirmajai pusei noteica dzimtbūšanas sistēma un klaušu darbs. 19. gs. notika pakāpeniska zemnieku tiesību paplašināšana – tika atcelta dzimtbūšana, un zeme no muižas īpašuma kļuva par zemnieka īpašumu. Tādējādi zemnieks no muižai piederīga darbaspēka kļuva par pilntiesīgu iedzīvotāju, kura sasniegumus noteica paša talants, centība un iniciatīva.
Saimnieciskās dzīves pamats Latvijas teritorijā gadsimtiem ilgi bijusi lauksaimniecība. Galvenā zemkopības kultūra bija labība (rudzi, mieži, auzas un kvieši), un uztura pamatu veidoja rudzu maize. Tikai 18. gs. beigās Latvijas teritorijā sāka audzēt kartupeļus.
Latvijas dabas apstākļi ir piemēroti linu audzēšanai. Ilgā un sarežģītā apstrādes procesā iegūto linu šķiedru izmantoja apģērba gatavošanā, arī darināja auklas, apavus, zvejas tīklus un citus priekšmetus. Lini tika uzskatīti par lielu vērtību un bija viens no galvenajiem zemnieku naudas ienākumu avotiem. Pārtikas saldviela un ārstniecības līdzeklis bija medus. Medus un vasks ilgstoši bija arī viens no zemnieku nodevu veidiem un tirdzniecības precēm.
Lauku ļaudis ar pārtiku un apģērbu nodrošināja arī mājlopi. Galvenais vilcējspēks un palīgs lauku darbos bija zirgs. Starp lopkopību un zemkopību pastāvēja cieša saikne – lopi bija jānodrošina ar ganībām un sienu ziemai, savukārt zemes auglības uzlabošanai bija nepieciešams mēslojums.
Latvijas teritoriju apskalo Baltijas jūra, caurvij tūkstošiem upju un ezeru, tādēļ nozīmīgu vietu starp iedzīvotāju nodarbošanās veidiem visos laikos ieņēmusi zveja. Lietotie zvejas rīki bija nelieli, viegli pagatavojami un pārnēsājami, tos gatavoja paši zvejnieki un viņu ģimenes locekļi.
Darbarīkus un sadzīves priekšmetus lielākoties izgatavoja paši zemnieki savā sētā, taču bija izstrādājumi, kurus zemnieki pirka no amatniekiem. 19. gadsimtā Latvijas laukos bija lauku amatnieki, kas strādāja pēc vietējo ļaužu pasūtījuma un mājrūpnieki, kas strādāja tirgum. Starp amatniecības nozarēm svarīgākie amati bija kalējs, galdnieks, mucinieks, sedlenieks, podnieks. Piemēram, arklu koka daļas lielākoties izgatavoja zemnieki paši, taču dzelzs lemešus kala lauku kalēji. Arī vienkāršus koka saimniecības traukus zemnieki gatavoja savas sētas vajadzībām, bet māla traukus pirka no podniekiem.
Tautastērpi ir nacionāli specifiskā materiālās kultūras sastāvdaļa, kurā dažādu tautu atšķirības izpaužas visspilgtāk. Tautastērpa attīstībā atspoguļojas ilglaicīgi etniskās vēstures procesi. Tērps ataino gadsimtu gaitā izveidojušās tradīcijas, estētiskos ideālus, kultūras sakarus un mijiedarbību, arī dažādu laikmetu mākslas stilu un pilsētu kultūras ietekmes. Latviešu un lībiešu tautastērpi veidojās kā lauku ļaužu – zemnieku un zvejnieku – apģērbs, kas bija piemērots attiecīgam nodarbošanās veidam, sadzīvei, godiem un svētkiem un klimatiskajiem apstākļiem.
Tautastērpu izpētes un rekonstrukcijas galvenais avots ir Latvijas muzeju kolekcijas. Skaitliski lielākā un pilnīgākā tautastērpu kolekcija glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Šeit atrodas arī tūkstošiem ekspedīcijās savāktu aprakstu, zīmējumu un fotoattēlu.