Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas process 20. gs. 80.–90. gadu mijā norisinājās paralēli pārmaiņām visā Mihaila Gorbačova vadītajā Padomju Savienībā, kuras sastāvā Latvija bija pretlikumīgi iekļauta 1940. gadā. Tomēr Baltijas valstīs un Latvijā aktuālie jautājumi, izvirzītās prasības un tautas kustība 1987.–1991. gadā ievērojami atšķīrās no norisēm citviet PSRS. Pārmaiņu procesu Baltijā raksturoja pagātnes notikumu un vēstures nozīme. Pēc 1987. gada publiski tika pausti vērtējumi par noklusētiem un padomju varai nevēlamiem tematiem: Austrumeiropas neatkarīgo valstu sadalīšanu totalitāru lielvaru starpā pēc Hitlera un Staļina slepenās vienošanās 1939. gadā, Latvijas okupāciju 1940. gadā, padomju represijām un masveida deportācijām. Atmiņas par pagātni radikāli atšķīrās no gadu desmitiem pastāvējušās oficiālās padomju vēstures versijas par 20. gs. notikumiem, tajā skaitā Latvijas „brīvprātīgu pievienošanos PSRS”. Jau no 1987. gada notika publiski pasākumi padomju varas īstenoto Latvijas iedzīvotāju deportāciju gadadienās, citos nozīmīgos vēsturiskos datumos. Sabiedrībā vēl dzīvas bija atmiņas par neatkarīgo Latvijas Republiku un totalitāro režīmu represiju pieredze, kas ļāva strauji un viennozīmīgi nostiprināties pārliecībai par nepieciešamību atjaunot valstisko neatkarību no PSRS.
Laika posms no 1987. līdz 1991. gadam ieguvis Trešās atmodas nosaukumu, kas arī ir tieša atsauce uz latviešu vēsturisko pieredzi. Apzīmējumu noformulēja un pamatoja akadēmiķis Jānis Stradiņš, uzskatot, ka vēstures un kultūras mantojuma, latviešu valodas nozīmes apzināšanās un nozīme nācijas attīstības procesā 20. gs. 80. gadu beigās ir pielīdzināma jaunlatviešu kustības nozīmei 19. gs. vidū (Pirmajai atmodai) un Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanai un izcīnīšanai 1918.–1920. gadā (Otrajai atmodai).
Pirmās publiskās akcijas Rīgā 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā organizēja 1986. gadā dibinātā cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa „Helsinki-86”. Plašu atsaucību un interesi radīja ar vides aizsardzību, nepārdomātu industrializāciju un imigrāciju saistītie jautājumi, diskusijas par Daugavpils hidroelektrostacijas un Rīgas metro celtniecību.
1987. gadā tika dibināts Vides aizsardzības klubs (VAK).
1988. gadā aizvien noteiktāk iezīmējās politiskās prasības – Latvijas autonomijas palielināšana, latviešu valodas un kultūras aizsardzība, migrācijas ierobežošana. Radikālu pozīciju ieņēma jūlijā nodibinātā Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK). Diskusijas presē, mītiņi, kuros piedalījās tūkstošiem cilvēku, jaunu sabiedrisko organizāciju rašanās 1988. gadā apliecināja, ka aktualizētie jautājumi nebija tikai šauru interešu grupu viedoklis, bet gan nācijas mēroga problēmu izpausme. 1988. gada 1.–2. jūnijā latviešu kultūras un valodas situācija, demogrāfijas problēmas, noklusētie vēstures jautājumi tika apspriesti Radošo savienību plēnumā.
1988. gada 8.–9. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. LTF kļuva par lielāko sabiedrisko organizāciju Latvijas vēsturē. Dažu mēnešu laikā tā apvienoja ap 100 000 cilvēku. Sākotnēji tās politiskie mērķi bija orientēti uz Latvijas suverenitāti PSRS ietvaros, taču jau 1989. gada maijā LTF iestājās par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tautas atbalstu apliecināja LTF pārliecinošā uzvara pirmajās brīvajās Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā. Jaunievēlētās Augstākās padomes pirmajā sesijā 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija „Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu”, ar kuru tika atjaunota Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes darbība, tam nosakot pārejas periodu.
Pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas saasinājās konfrontācija starp Augstāko padomi, ko atbalstīja Latvijas iedzīvotāju vairākums, un „vecās kārtības” aizstāvjiem. Konfrontācijas kulminācija bija 1991. gada Janvāra barikādes, kad pēc padomju spēku uzbrukuma Viļņas Televīzijas centram tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju pulcējās Rīgā, lai aizstāvētu stratēģiski svarīgos objektus. 1991. gada pavasarī un vasarā Maskavas varai lojālo spēka struktūru provokācijas turpinājās. Pēdējie agrākā režīma atjaunošanas mēģinājumi risinājās 1991. gada 19.–21. augustā, kad Maskavā notika valsts apvērsums. Rīgā tika ieņemts radio, TV, telefonu centrāle, taču Maskavā demokrātiskie spēki guva uzvaru. 1991. gada 21. augustā tika pieņemts konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Latvijas Republikas neatkarība tika atjaunota de facto.