Ledus laikmeta beigās pirms 14 000 – 12 000 gadu Latvijas teritorija atbrīvojās no ledāja. Cilvēki Latvijas teritoriju sasniedza jau pirms 11 000 – 12 000 gadu, par ko liecina nomedītu ziemeļbriežu ragu atradumi, ragiem darinātu priekšmetu, bet senākās dzīvesvietas attiecināmas uz vēlā paleolīta beigām (10500. – 9000. g. pr. Kr.). Cilvēki apmetās Baltijas ledus ezera krastos, lielo upju ielejās un ezeru krastos.
Vidējais akmens laikmets – mezolīts – aptver laiku no 9000. – 5400. g. pr. Kr. Klimats salīdzinoši īsā laika posmā mainījās no vēsa un salīdzinoši sausa līdz ievērojami siltam un izteikti mitram. Cilvēki uz dzīvi apmetās tiešā ūdens tuvumā no valdošajiem vējiem pasargātās krastu nogāzēs. Atradumi liecina, ka jau vidējā mezolītā bijusi apdzīvota visa Latvijas teritorija. Savus ieročus un darba rīkus cilvēki darināja no krama, raga, kaula un koka. 
Neolīta (5400. g. pr. Kr. līdz 1800. g. pr. Kr.) sākumu Latvijā iezīmēja māla trauku izgatavošanas uzsākšana. Šajā periodā plaši izplatīta, bija dzintara apstrāde. Neolītā aizsākās nodarbošanās ar lopkopību un zemkopību.
Vidējā neolītā (ap 4100. – 2900. g. pr. Kr.) Latvijas teritorijā no ziemeļaustrumiem ienāca t.s. ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras nesēji, kuri tiek saistīti ar Baltijas somu priekštečiem.
Vēlajā neolītā (2900. – 1800. g. pr.Kr.) Latvijas teritoriju sasniedza auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras ciltis.
Bronzas laikmetā (1800.–500. g. pr. Kr.) norisinājās pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību. Lopkopības un zemkopības nozīme arvien pieaug]. Veidojoties materiāliem uzkrājumiem, radās nepieciešamība nodrošināt dzīvesvietu aizsardzību. Šajā nolūkā sāka ierīkot pilskalnus. Lai gan uz vietas trūka izejmateriālu bronzas iegūšanai, cilvēki to pazina un prata apstrādāt. Tomēr saimniecībā bronzas loma bija niecīga.
Agrajā dzelzs laikmetā (1. – 400. g.) nozīmīgs sasniegums ir dzelzs ieguves un apstrādāšanas mākas apguve. Maiņas sakaros ievesto bronzu izmantoja daudzveidīgu rotu izgatavošanai.
Vidējā dzelzs laikmetā (400. – 800. g.) un vēlā dzelzs laikmeta pirmajā pusē (800.–1000.g.) agrā dzelzs laikmeta arheoloģiskās kultūras sarežģītu etnokulturālu procesu rezultātā transformējās par baltu tautām – kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, sēļiem un Baltijas somiem piederošiem lībiešiem, igauņiem, vendiem, kurus mēs zinām pēc rakstītiem avotiem.
Vēlā dzelzs laikmeta (800. – 1200. galvenās saimniecības nozares joprojām bija zemkopība un lopkopība. Pakāpeniski ieviesās trīslauku sistēma. Liela nozīme bija meža dravniecībai, jo vasks bija viena no galvenajām eksporta precēm. Medību un zvejas loma samazinājās.
Amatnieciskā ražošana arvien vairāk koncentrējas atsevišķu meistaru – kalēju, rotkaļu u.c. rokās. Tirgošanās kļuva par profesiju, par ko liecina svariņu un atsvariņu atradumi apbedījumos.
12. gs. beigās vietējās tautas bija izveidojušas savas valstis vai to veidošanās process tuvojās noslēgumam.
Pastāvēja sarežģīta sabiedrības struktūra: hierarhijas virsotnē bija valdnieki, zem viņiem novadu un ciemu vecākie, vairumu veidoja brīvie iedzīvotāji, bet uz zemākā pakāpiena bija vergi. Sabiedrības virsslānis dzīvoja nocietinātās pilīs. 10. – 12. gs. pilis veidojās gan par ekonomiskiem, gan varas centriem.