Ādams Alksnis piedzima 1864. gada 10. martā Valmieras apriņķa Mazsalacas pagasta Vecalkšņos. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Rūjienu, kur tēvs atvēra grāmatu un jauktu preču tirgotavu. Pirmos pamatus zīmēšanā Ā. Alksnis apguva Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā (1881–1883), bet 1883. gadā iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs. Akadēmijā Ā. Alksnis specializējās batālās glezniecības klasē pie profesora Bogdana Villevaldes (1818–1903). Materiālo apstākļu dēļ Ā. Alksnim bieži nācās mācības pārtraukt, atgriezties mājās un meklēt iespēju nopelnīt. Tādēļ mācības Pēterburgā ieilga līdz 1892. gadam. Ā. Alksnis daudz apguva pašmācības ceļā – lasot žurnālus un grāmatas, patstāvīgi iepazinās ar Rietumeiropas mākslas vēsturi, jaunākajām tendencēm mākslā, kā arī ar savas tautas vēsturi un folkloru.
Studiju lakā Ā. Alksnis bija aktīvs pulciņa „Rūķis” dalībnieks. „Rūķis” nodibinājās Pēterburgā 19. gs. 80. – 90. gadu mijā. Tajā darbojās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, Štiglica Centrālajā tehniskajā zīmēšanas skolā un konservatorijā studējošie latvieši. Jauniešus vienoja ideja, ka māksliniekam jābūt lielai, profesionāli labi sagatavotai, patstāvīgai personībai un savas dzimtenes patriotam. Savos darbos jāattēlo savas zemes daba, vēsture un cilvēki.
Dzīves laikā Alksni uzskatīja par neproduktīvu. Lielāko vairumu zīmējumu, skiču un studiju atrada tikai pēc viņa nāves. Ā. Alkšņa draugs Janis Rozentāls mēnešrakstā „Vērotājs” 1903. gadā rakstīja: Viņš kautrējās savas dvēseles liegos ziedus izlikt aukstiem skatieniem. Pats skaidrs un tīrs kā dienas saule viņš baidījās tikt pārprasts un nepareizi iztulkots un tādēļ nekad nevarēja sev gandarīt un apmierināties ar panākto. Patiesīgam un bezgala smalkjūtīgam viņam nekas tā neriebās kā izlikšanās, meli un rupjības. Bailēs palaist kaut ko triviālu un smieklīgu, viņš nosarka kā jauna meitene, kad kāds no kolēģiem neviļus noķēra kādu no viņa zīmējumiem, kurus tas ar lielāko rūpību mēdza slēpt un sargāt: „To nevar rādīt – tas ir bleķis!” bija Alkšņa pastāvīgais izsauciens, pieklūpot klāt un tad bieži vien iznīcinot redzēto zīmējumu.
Ā. Alksnis mira 1897. gada augustā trīsdesmit trīs gadu vecumā no asins saindēšanās, kas radās neveiksmīgas deguna operācijas rezultātā.
Ā. Alkšņa plašajā zīmējumu klāstā un gleznojumos dominē lauku sadzīves ainas un zemnieku tipu studijas. Īpaši saistoša Ā. Alksnim bija senvēstures tēma – latviešu cilšu 13. gs. cīņas pret vācu iebrucējiem. Šai tēmai veltīti daudzi mākslinieka zīmējumi. Eļļas tehnikā Ā. Alksnis gleznojis dažus portretus, arī žanra un ainavu studijas, lieliski pārvaldījis akvareļa tehniku. Savos akvareļos un zīmējumos Ā. Alksnis iedzīvinājis arī latviešu tautas pasaku tēlus. Daudz un dažādās situācijās Ā. Alksnis zīmējis velnu, kas pēc mākslinieka domām nebija sevišķi ļaunprātīgs gars, bet vairāk muļķības, aprobežotības, vientiesības un primitīva fiziska spēka personifikācija.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijā glabājas Ā. Alkšņa zīmējumi, kas tapa Latviešu etnogrāfiskajai izstādei 1896. gadā. Rīgas Latviešu biedrība izstādi iecerēja vērienīgu. Tā laika izpratnes un zināšanu līmenī izstādē rādīja gandrīz visas latviešu dzīves jomas no senākajiem līdz jaunākajiem laikiem: latviešu apdzīvoto apgabalu etnogrāfiskās un vēsturiskās kartes, statistikas un antropoloģiskas ziņas par latviešiem, liecības par latviešu valodu, mitoloģiju, tautas dzeju un mūziku, ieražām, sabiedrisko dzīvi, izglītību, tradicionālo apģērbu, rotas, darba rīkus u. c. Lai atspoguļotu tautas celtniecību, izstādei uzbūvēja Kurzemes senlaicīgo dūmistabu (mājokli bez dūmeņa) ar lubu jumtu, Vidzemes vidienes seno riju un latviešu jaunlaiku dzīvojamo ēku.
Izstādē bija paredzēts eksponēt arī latviešu tipu zīmējumus. Tos, pēc mākslinieka Jāņa Krēsliņa etnogrāfiskajās ekspedīcijās tapušajām fotogrāfijām, kurās bija redzami Latvijas lauku iedzīvotāji, darināja Janis Rozentāls, Arturs Baumanis, Teodors Grīnbergs (Zaļkalns) un arī Ā. Alksnis. Zīmējumi darināti ogles tehnikā, reizēm izgaismoto laukumu akcentēšanai izmantots krīts.