Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Ilze Ziņģīte – viena no ilggadīgākajām muzeja darbiniecēm – muzejā strādājusi kopš 1972. gada, darba gaitas sākot dažus gadus pēc Lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas un pamazām izveidojoties par vienu no autoritatīvākajām speciālistēm savā jomā. Ar iegūtajām zināšanām un prasmēm etnogrāfe dāsni dalījusies arī ārpus muzeja tiešās vides, konsultējot tautas deju ansambļus, korus un atsevišķus interesentus par latviešu tautastērpiem un tautas lietišķās mākslas darinājumiem.
Toreizējā Latvijas PSR Vēstures muzejā nākamā etnogrāfe nonāca, vēl mācoties Lietišķās mākslas vidusskolas tērpu modelēšanas nodaļā – skolotāja Mirdza Slava veda savus audzēkņus uz Rīgas (tolaik – Pionieru) pili, kur četrās muzeja zālēs bija aplūkojama latviešu tautastērpu izstāde.
Darba gaitas pēc skolas beigšanas Ilze uzsāka Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Etnogrāfijas sektorā, bet pēc četriem gadiem – 1972. gada augustā – viņai laimējās iegūt darbavietu muzejā, ar kura darbiniekiem pazīšanās bija sākusies jau agrāk.
LPSR Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļu tolaik vadījusi Velta Rozenberga. Sākumā jaunā darbiniece rakstījusi kartiņas, inventāra grāmatas, darījusi, “ko tādam jaunam cilvēkam liek” un – mācījusies, jo, strādājot ar Etnogrāfijas nodaļas materiālu, jāprot izlasīt arī to, kas uz priekšmeta virsū nemaz nav rakstīts un nav arī aprakstīts – tā neredzamo substanci.
Interese par etnogrāfiju sabiedrībā 70.-80. gados pieņēmās spēkā, pēc padoma uz muzeju nākuši gan interesenti no augošās folkloras kustības, gan Mākslas akadēmijas mācībspēki ar studentiem – tekstilmākslinieks Rūdolfs Hemrāts vedis studentus uz kompozīcijas lekcijām, tā dodot iespēju jauniešiem iepazīt ne tikai tērpu un tekstilu, bet visdažādākā veida tautas mākslu un etnogrāfisko mantojumu.
Tolaik konsultācijas un muzeja krājuma apmeklējums speciālista vadībā bijis bez maksas, arī laika visiem šķietami bijis vairāk, tāpēc interese bijusi ievērojama. Visbiežāk iznācis sniegt konsultācijas par tautas tērpiem – par tiem Ilze arī uzkrājusi visvairāk zināšanu. Ar laiku viņa aicināta līdzdarboties Dziesmu svētku tautas tērpu žūrijā un ieguvusi kompetentas, atsaucīgas padomdevējas slavu: strādājusi arī par lektori, konsultanti, veidojusi izstādes, komplektējusi tērpus, ģērbusi manekenus, rakstījusi zinātniskas publikācijas par tradicionālo apģērbu jeb tautas tērpu. Arī daudzo tautas lietišķās mākslas studiju dalībnieces bieži mērojušas ceļu uz muzeju, lai savām acīm redzētu etnogrāfiskās bagātības, kādas glabājās muzeja krājumā.
Ilzei bijusi tā laime sapazīties ar daudzām sava aroda meistarēm un māksliniecēm – leģendāro Ernu Rubeni, Cimdu Jettiņu u.c.
Viens no svarīgākajiem viņas darba mūža veikumiem ir kopā ar kolēģiem sagatavotais muzeja izdevums “Latviešu tautas tērpi” trīs sējumos. 80.-90. gadu mijā un īpaši izstādes “Latvju raksti” laikā apjausts, ka jāveido publikācija, un tad sācies “ilgais, garais, grūtais ceļš uz trīs sējumu tautas tērpu grāmatām”. Diemžēl sagatavotais materiāls dienasgaismu pārmaiņu laikos ieraudzīja tikai 1995. gadā, kad izdeva pirmo sējumu “Vidzeme”, sekoja “Kurzeme” (to galvenokārt sagatavoja Velta Rozenberga) un 2003. gadā “Zemgale, Augšzeme, Latgale”.
Teju divdesmit gadu Ilze nostrādāja par LNVM Etnogrāfijas nodaļas vadītāju. “Laikam tā ir laimīga sakritība. Galvā jau ir nākušas dažādas domas, esmu cilājusi spārnus un meklējusi citu darbavietu, bet nekādi nav sanācis aiziet.”
Ilze stāsta, ka dienas muzejā aizskrien ļoti steidzīgi un nemanot. Cilvēki bieži iedomājas, ka muzejā ir Dieva miers un nesatricināma kārtība, taču katra diena ir citāda, arī katrs darbs un katrs darba posms ir citāds. Strādāšana muzejā ir absolūts nestandarta darbs. Turklāt muzejniekam jāspēj orientēties daudzās lietās. Visvairāk no muzeja dzīves Ilzei paticis darbs ar priekšmetiem. Katra lieta esot īpaša un ar savu nozīmi: “Es varētu augām dienām kārtot šīs lietas, vērot un domāt, par ko tās liecina.” Par savu mīļāko kolekciju muzeja krājumā Ilze nosauc Valtera Hirtes kokgriezumus.
LNVM direktors Arnis Radiņš teic, ka Ilze Ziņģīte par Etnogrāfijas nodaļas vadītāju kļuva, pateicoties savai apņēmībai un uzcītīgam darbam. Kad viņš savulaik sācis strādāt muzejā, Ilze jau bijusi priekšā un ar lielu darbu bija sasniegusi augstus mērķus: “Ilze ir liela praktiķe un lieku neko neizsaka. Viņa bieži izvēlējās palikt muzejā ilgāk par darba laiku, bet ne jau tāpēc, ka to kāds liktu – viņai šis darbs patika. Mūsdienu paaudzē trūkst šādu cilvēku, kas tik ļoti aizrautos ar tautas mākslu, tautas tērpiem, tradicionālo keramiku. Ilzi Ziņģīti kā darbinieci vērtēju ļoti augstu. Paldies Ilzei par atdevīgu mūžu muzejā!”
Domājams, ka ar savām zināšanām un pieredzi Ilze turpinās dalīties arī turpmāk, konsultējot tautas deju ansambļus, korus un atsevišķus interesentus par latviešu tautas tērpiem un tautas lietišķās mākslas darinājumiem un bieži ciemosies muzejā!