No 10. maija apmeklētājiem pieejama jauna pastāvīgā izstāde “Sakrālā māksla.” Pastāvīgā izstāde “Sakrālā māksla” iepazīstina ar Latvijas baznīcu dekoratīvo tēlniecību un glezniecību no 14. gs. līdz 20.gs. 20. gadiem. Unikālās kolekcijas veidošanās aizsākumi meklējami 19. gs. beigās, kad Doma muzejā Rīgā nonāca vairākas baznīcu kokskulptūras, kas 1936. gadā tika nodotas Valsts vēsturiskajam muzejam (tagad – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). Nozīmīgs ieguldījums kolekcijas papildināšanā saistās ar 1923.g. dibinātās Pieminekļu Valdes aktīvo darbību Latvijas sakrālās mākslas pieminekļu apzināšanā un vākšanā.
Viduslaiku koktēlniecība Latvijā aptver laika posmu no 14.gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Gotikas posma tēlniecības darbu saglabājies ļoti maz, jo lielākā daļa baznīcu iekārtas priekšmetu aizgāja bojā baznīcu grautiņos reformācijas laikā. Dievmāte ar bērnu, Sv. Anna un bīskaps (ap1320.g.) no Roņu salas (14. – 15. gs. Roņu sala ietilpa Kurzemes bīskapijā) ir senākās agrās gotikas kokskulptūras Latvijā.
14.gs. beigās – 15. gs. sākumā vēlās gotikas mākslā izveidojās un Eiropā plaši izplatījās t.s. “mīkstais stils” ar tam piemītošo dekorativitāti un tieksmi pēc idealizācijas. “Mīkstā stila” kokgriezumiem raksturīgas izstieptas proporcijas, trausli locekļi, dekoratīvi tērpu krokojumi, daiļas un sapņainas sejas. 15.gs. skulptūras – Sv. Juris un trīs svēto figūras radušās šī stila ietekmē.
Laika posms no 16. gs. pēdējā ceturkšņa līdz 17. gs. vidum, kad Latviju skāra Ziemeļu renesanses vēsmas un izpaudās manierisma tendences, stilistisko ietekmju ziņā ir viens no interesantākajiem periodiem Latvijas mākslas vēsturē.
Manierisma tēlniecībā izveidojās savdabīgs cilvēka figūras atveidojums – nestabila stāja, izliekti gurni un pagarinātas proporcijas, kurš ieguva apzīmējumu figura serpentinata.
Baroka laika (17.gs. otrā puse – 18. gs.) dekoratīvās koktēlniecības uzplaukums vērojams Kurzemes un Zemgales hercogistē, kur mākslas attīstībai bija izveidojušies labvēlīgāki apstākļi.
Katolicisms un ciešā vēsturiskā saikne ar Polijas un Lietuvas mākslas tradīcijām noteica Latgales 18. gs. sakrālās arhitektūras un mākslas atšķirīgo raksturu. Latgales kultūrvēsturiskās ainavas neatņemama sastāvdaļa ir ceļu krusti ar kokā grieztu Kristus tēlu. Ar 19. gs. datētās Kristus un neliela izmēra svēto figūras darinājuši nezināmi meistari. Kokgriezumus raksturo nosacītība un stilizācija cilvēka ķermeņa atveidojumā.