No 11. aprīļa Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atvērta ekspozīcijas zāle “Latvieši svešumā.”
Galvenā izceļošanas motivācija 2. pasaules kara beigās bija padomju režīma atjaunošana Latvijā, bailes no represijām. To noteica 1940.–1941. gada padomju okupācijas pieredze un pārliecība, ka režīma nosacījumi nemainīsies. Pēc kara padomju varas iestādes latviešus Rietumvalstīs uzskatīja par ideoloģiskiem pretiniekiem, un līdz pat PSRS sabrukumam stingri ierobežoja un kontrolēja kontaktus starp radiniekiem abās “dzelzs priekškara” pusēs. Vairums bēgļu 1945. gadā tika izvietoti pārvietoto personu (displaced person jeb “DP” (angļu val.)) nometnēs Vācijā. Bēgļu nometņu laiks tika saukts par “mazo Latviju”, jo ap 125 000 latviešu bēgļu dažādās nometnēs dzīvoja vienā valstī un veidoja aktīvu kultūras un sabiedrisko dzīvi ar latviešu skolām, teātriem, biedrībām, koriem, grāmatniecību un presi. 1947.–1948. gadā sākās masveidīga izceļošana uz jaunām mītnes zemēm. Līdz 1951. gadam lielākā daļa bēgļu no Vācijas bija izceļojuši. Latvieši apmetās ASV (55 tūkst.), Austrālijā (21 tūkst.), Lielbritānijā (18 tūkst.), Kanādā (14 tūkst.), Vācijā (13 tūkst.), Zviedrijā (4 tūkst.). Izglītotajiem bēgļiem nonākšana jaunajā situācijā nozīmēja arī sociālā un materiālā statusa zaudēšanu, jo Latvijā iegūtā pieredze vai kvalifikācija ne vienmēr bija atzīta un noderīga. Taču īsā laikā latvieši jaunajās mītnes zemēs spēja uzlabot dzīves apstākļus, nodrošināt izglītību bērniem, nekļūstot par izstumtu vai maznodrošinātu sabiedrības daļu. Neskatoties uz PSRS prasību pēc okupācijas likvidēt Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības, atsevišķas Latvijas sūtniecības darbu turpināja, jo Rietumu valstis neatzina Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Diplomātiskie pārstāvji un latviešu organizācijas regulāri pārliecināja demokrātisko valstu valdības un sabiedrību par norisēm okupētajā Baltijā, protestēja pret piekāpšanos PSRS interesēm. Tiesa, laika gaitā Baltijas jautājums starptautiskajai sabiedrībai kļuva par “iesaldētu” problēmu, kamēr Latvijas iedzīvotājiem tas nozīmēja okupētas zemes un sadalītas tautas situāciju.
Latviešu sabiedriskā dzīve svešumā apliecināja centienus saglabāt nacionālo identitāti, turpinot uzturēt un attīstīt dažādas kultūras jomas. Tika izveidotas politiskās, palīdzības un reliģiskās organizācijas, atjaunotas studentu korporācijas, kultūras, sporta un pētniecības biedrības. Latvieši ievērojamu daļu savu ienākumu un laika veltīja kultūras un sabiedriskās dzīves, baznīcu, skolu, mācību un atpūtas kompleksu uzturēšanai. Ievērojama daļa izceļotāju bija patriotiski noskaņota, izglītota un aktīva. Tas ļāva veidot intensīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi, izdevējdarbību. Galvenā problēma kopš 20. gadsimta 60. gadiem bija svešumā dzimušo paaudžu piesaistīšana latviešu valodas un kultūras apgūšanai, jo daļa latviešu deva priekšroku bērnu pilnīgai iekļaušanai mītnes valsts sabiedrībā un kultūrā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daļa svešumā dzīvojošo latviešu atgriezās Latvijā, bet vairums palika savās mītnes zemēs, turpināja veidot latviešu sabiedriskās un kultūras dzīves norises ārzemēs. Neskatoties uz sekmēm latviešu valodas un kultūras valodas nodošanā jaunajām paaudzēm 20. gadsimta 60.–80. gados, mūsdienās svešumā dzīvojošās latviešu kopienas ārpus galvenajiem diasporas centriem aizvien vairāk saskaras ar jaunās paaudzes pilnīgas asimilācijas draudiem.
Ar šīs daļas atvēršanu ir pilnībā noslēgusies Latvijas vēstures pamatekspozīcijas iekārtošana.