Līdz 20. augustam Esplanādē, pie pieminekļa Oskaram Kalpakam (Elizabetes ielas pusē), apskatāma izstāde “Kamēr vēl laiks. Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā”. Tā veltīta agrīnajām etnogrāfiskajām fotogrāfijām Latvijā, no kurām senākās uzņemtas 1860. gados. Kopumā izstādē iekļauts ap 170 vēsturisko fotogrāfiju.
Mūsdienās, kad jebkurš notikums uzreiz tiek dokumentēts ar viedtālruņu kamerām, grūti iedomāties, ka pagātnē ir palikuši daudzi īpaši notikumi, cilvēki, dzīvesveida parādības un prasmes, kuras netika dokumentētas un tādēļ nekad nebūs vizualizējamas. Tādēļ LNVM un citu atmiņas institūciju krājumā saglabātie agrīnie etnogrāfiskie fotouzņēmumi ir unikālas liecības, kas ne tikai rāda jau zudušās tradicionālās kultūras liecības, bet arī vēsta par nacionālās pašapziņas tapšanu un etnogrāfisko pētījumu aizsākumu Latvijā 19.–20. gadsimta mijā. Vienlaikus fotoetnogrāfijas veidošanās stāsts ir arī liecība par izcilām personībām Latvijas fotogrāfijas vēsturē.
19. gadsimta otrajā pusē, kad Eiropā sākās nacionālo kustību uzplaukums, folklora, svētku tradīcijas, prasmes un arī lietiskais kultūras mantojums, tostarp tradicionālais apģērbs kļuva par vienu no svarīgākajiem jauno kultūras nāciju identitātes stūrakmeņiem. Savukārt 1839. gadā izgudrotā fotogrāfija bija efektīvs instruments šī mantojuma dokumentēšanai un popularizēšanai.
Agrīnajos fotouzņēmumos liela uzmanība pievērsta tradicionālajam apģērbam. Tas reti kad fotografēts ikdienišķos apstākļos. Vairumā gadījumu pēc fotogrāfa lūguma tika atrasts un uzģērbts pūra lādēs un skapjos glabātais tradicionālais apģērbs un tad inscenēta noteikta aina. Senais apģērbs, kas interesēja tā laika pētniekus, bieži bija mantots no paaudzes paaudzē, tāpēc var apgalvot, ka 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma fotogrāfijās redzamā apģērba darināšanas laiks nereti ir pat 18. gadsimta beigas – 19. gadsimta sākums. Fotogrāfijās var nolasīt apģērba komplektācijas un valkāšanas tradīcijas, kā arī laiku, kad garderobē tika iekļautas jauna (pilsētas modes) apģērba daļas un audumi.
Bez tradicionālā apģērba, senākajās etnogrāfiskajās fotogrāfijās redzamas arī dažādu amatu prasmes, viensētu ainava, tāpat arī antropoloģiskajiem pētījumiem uzņemti cilvēku portreti no visiem Latvijas vēsturiskajiem novadiem.
Izstādē daudz uzmanības pievērsts arī fotogrāfiju autoriem – entuziasma pilniem latviešu profesionālās fotogrāfijas celmlaužiem, kuri mudināja arī savus laikabiedrus fotouzņēmumos dokumentēt zūdošo tradicionālās kultūras mantojumu. To vidū minami Jānis Krēsliņš, Pēteris Abuls, Oskars Emīls Šmits, Mārtiņš Buclers, Mārtiņš Sams, Jānis Rieksts, Arnolds Cālītis un citi. Liela nozīme fotoetnogrāfijas attīstībā bija arī 1906. gadā dibinātajai Latviešu fotogrāfiskajai biedrībai un tās žurnālam “Stari”.
Izstādi “Kamēr vēl laiks. Fotoetnogrāfijas sākums Latvijā” sagatavoja LNVM Etnogrāfijas nodaļas darbinieki Sanita Kalna, Anna Bartkeviča, māksliniece Dita Pence. Ārvalstu viesu ērtībai izstādes teksti ar viedtālruņu palīdzību pieejami arī angļu valodā.
