11. oktobrī 17.30 muzejs aicina uz tematisko pasākumu “Mūzika, ieroči vai narkotikas – kas bīstamāks? (Ne)legālā mūzika Padomju Latvijā”. To vadīs Uldis Rudaks – mūzikas žurnālists, dīdžejs un grāmatu autors. Viņš stāstīs par nelegālās un puslegālās mūzikas ierakstu iegūšanas veidiem Padomju Latvijā 1970. un 80. gados, ieskicējot arī plašāku laikmeta kontekstu ar PSRS varas iestāžu aizdomām un represijām pret teju jebkuru brīvdomību. Pasākumā tiks demonstrētas arī autentiskas mūzikas vēstures liecības – mūzikas nesēji (magnetofona lentes un kasetes, puslegālās un ļoti dārgās legālās plates), to atskaņošana uz tā laika ierīcēm, mūzikas pārrakstīšanas process un tā atšķirība no mūsdienu kopēšanas, ieskaitot kvalitātes pasliktināšanos ar katru kopēšanas un arī atskaņošanas reizi.
LNVM izstādē “Krimplēmānija. Modes kliedziens padomju garderobē” līdzās jau minētajai Annas Aizsilnieces kolekcijai aplūkojami arī paša muzeja krājumā esošie krimplēna apģērbi, kā arī citu privātpersonu deponējumi. Priekšmetus papildina privātpersonu atmiņas par savulaik valdījušo “krimplēnmāniju” – to, kā šo audumu ieguva, šuva un valkāja.
Vienmēr izskatīgais un praktiskais krimplēna apģērbs bija 1960.-70. gadu “modes kliedziens” ne tikai Rietumos, bet arī Padomju Savienībā. To veicināja tehnoloģiju progress, izmaiņas sabiedrības gaumē un estētikā, moderno dizaina formu ienākšana cilvēku ikdienā arī šaipus Dzelzs priekškaram.
No krimplēna šuva kleitas, sarafānus, kostīmus, uzvalkus un vieglos mēteļus. Līdz ar krimplēna parādīšanos pelēcības pārņemtajā Padomju Savienībā populārākas kļuva košās, piesātinātās krāsas – fuksijas, rozā, zilā, tirkīzzilā, zaļā, sarkanā, dzeltenā un oranžā, kas mainīja padomju ikdienas vizuālo realitāti; blakus vienkrāsainajiem krimplēna tērpiem bieži parādījās arī raksti ar punktiņiem, rūtiņām, svītriņām, lieliem vai sīkiem ziediem un abstraktiem rakstiem.
Padomju Latvijā šis sintētiskais audums ienāca 60. gadu beigās – ar krietnu laika nobīdi, salīdzinot ar Rietumu pasauli. Sākumā tas bija ļoti ekskluzīvs, jo ražots ārpus PSRS. Krimplēnu paslepen pirka no jūrniekiem un tālbraucējiem, paciņās sūtīja Rietumos trimdā dzīvojošie radi, un pa retam, ar pazīšanos vai apmaiņā pret citiem labumiem to varēja sadabūt arī patukšajos Padomju Latvijas veikalos.
Tādējādi “krimplēnmānija” bija ne tikai “skriešana pakaļ modei”, kas raksturīga visiem laikmetiem un paaudzēm. Tā parādīja arī preču trūkuma jeb deficīta mērogus, kā arī privātas pazīšanās jeb blata izpausmes PSRS ikdienā. Līdz brīdim, kad krimplēnu beidzot sāka ražot padomju tekstilrūpnīcās, auduma popularitāte un prestižs jau bija pabalējis un pasaules mode savu skatu vērsa jaunos virzienos.
Izstāde “Krimplēnmānija. Modes kliedziens padomju garderobē” būs aplūkojama līdz 2023. gada sākumam.