![](http://lnvm.lv/wp-content/uploads/2021/05/Satversmes_sapulce_1920-300x243.jpeg)
Latvijas Republikas Satversmes sapulces atklāšanas svinības – karaspēka un iedzīvotāju gājiens Raiņa bulvārī Rīgā. 1920. gada 1. maijs. Fotogrāfs Vilis Rīdzenieks. LNVM krājums.
1920. gada 1. maijā sanāca pirmais tautas ievēlētais Latvijas parlaments – Satversmes sapulce – simbols valsts neatkarībai un iemesls pilsoņu lepnumam. Galvenais un tiešais Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt jaunās Latvijas valsts pamatlikumu – Satversmi –, kas, kā pauda komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, “…noteic valsts iekārtu ilgam laikam, varbūt daudzām paaudzēm”.
Nozīmīgākais sapulces veikums bija Satversmes pirmā daļa, kas definē valsts iekārtu un tās galveno institūciju kompetences. Otrs būtiskākais uzdevums bija īstenot agrāro reformu – radikāli mainīt lauksaimniecības zemju īpašumtiesību samēru starp lielajiem īpašniekiem (galvenokārt muižām) un ap 180 tūkstošiem trūcīgo laucinieku ģimeņu – sīkzemniekiem un bezzemniekiem (kalpiem, algādžiem). Gandrīz visas Satversmes sapulcē pārstāvētās partijas deklarēja agrāro reformu par savu mērķi, Francis Trasuns no Latgales kristīgo zemnieku savienības to pat apzīmēja par “tautas un valsts pamata reformu”.
Līdztekus tam Satversmes sapulce no 1920. līdz 1922. gadam pildīja arī parlamenta funkcijas: pieņēma vai pilnveidoja vairākus likumus sociālajā un darba sfērā, atcēla iepriekšējo gadsimtu reliktu – sabiedrības kārtu un muižniecības privilēģijas – un tā vietā pieņēma likumus par Saeimas vēlēšanām, par pagastu pašvaldībām, karaklausību, par Kultūras fondu un vairākām nacionālās kultūras un izglītības iestādēm, Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni. Vēl nozīmīgāki bija Latvijas ārpolitikas panākumi Satversmes sapulces darbības laikā – jau 1920. gadā ratificētais miera līgums ar Padomju Krieviju, kā arī Latvijas starptautiskā de iure atzīšana 1921. gada 26. janvārī un uzņemšana Tautu savienībā tā paša gada septembrī.
Noslēdzot apjomīgo darbu 1922. gada 3. novembrī, Satversmes sapulce divarpus gadu laikā bija pieņēmusi 205 likumus, 291 noteikumu un 143 pārvaldes aktus, sagatavojot ceļu nākamajam tautas pārstāvniecības orgānam – Saeimai – un ieliekot vairākus pamatakmeņus suverēnajai Latvijas valstij.