LNVM Tautas frontes muzeja nodaļas 4. stāva izstāžu zālē no 12. jūnija līdz 31. augustam apskatāma krājuma jaunieguvumu izstāde “1941. gada 14. jūnija deportācijas upuru piemiņas diena Trešajā atmodā no 1987. līdz 1989. gadam”.
Ar ko sākās Trešā atmoda? Daži pētnieki uzskata, ka tā sākās 1987. gadā, kad Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa (LCTAG) “Helsinki – 86” pirmo reizi organizēja publisku ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 14. jūnija deportācijas upuru piemiņai, kad vairāk nekā 15 000 iedzīvotāji tika aizturēti un izvesti jeb deportēti uz koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos Padomju Savienības apvidos. Šis zīmīgais datums tika atzīmēts arī 1988. gadā kad LCTAG “Helsinki-86” biedrs Konstantīns Pupurs 1941. gada 14. jūnija piemiņas dienā iznesa sarkanbaltsarkano karogu no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem un atdeva godu Mātes tēlam, par ko tika izraidīts no Padomju Savienības, jo 1918. gadā pasludinātās Latvijas Republikas simboli bija aizliegti. Gadu vēlāk 14. jūnijs Padomju Savienībā tika atzīts par staļinisko represiju upuru piemiņas dienu, un Latvijas Tautas fronte organizēja vērienīgu piemiņas pasākumu kopumu, kas ietvēra goda sardzes atklāšanu pie Brīvības pieminekļa, piemiņas brīdi Torņkalna stacijā un mākslinieku Viestura Vilka un Daces Motes piemiņas plāksnes uzstādīšanu, mītiņu Doma laukumā “Par Latvijas destaļinizāciju” un sēru gājienu no Komjaunatnes ielas (tagad 11. novembra krastmala) ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Šajā sēru un piemiņas dienā LTF Dome nolēma aktualizēt visām LTF grupām izteikto 31. maija aicinājumu – apspriest jautājumu par LTF iesaistīšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. Mītiņā “Par Latvijas destaļinizāciju” Doma laukumā LTF Domes atbildīgā sekretāre Sandra Kalniete nolasīja aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei pieņemt republikas suverenitātes deklarāciju, uz kuru sapulcējušais mītiņa dalībnieki vienbalsīgi atbildēja “Jā”.
1989. gada 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti, kas bija pirmais un viens no svarīgākajiem Latvijas likumdošanas aktiem ceļā uz pilnīgu neatkarību. Šajā deklarācijā tika skaidri pausta atziņa, ka Latvijas Republika tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā 1940. gadā, balstoties uz 1939. gada 23. augusta Neuzbrukšanas pakta slepeno papildu protokolu, ko parakstīja Vācija un Padomju Savienība. Tā bija viena no Latvijas Tautas frontes un tautas uzvarām, jo šo deklarāciju pieņēma Latvijas PSR Augstākajā Padomē milzīga latviešu sabiedriskās domas spiediena apstākļos, ko veicināja arī 1941. gada 14. jūnija sēru dienas atzīmēšana, sākoties Trešajai atmodai.
LNVM Tautas frontes muzeja nodaļas jaunieguvumu izstādē eksponētas Leona Baloža, Laimoņa Martinsona, Inta Kalniņa fotogrāfijas no LTF organizētā mītiņa Doma laukumā “Par Latvijas destaļinizāciju” un sēru gājiena ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa kā arī fotogrāfijās no 1987. gada LCTAG “Helsinki – 86” gājiena pie Brīvības pieminekļa un Konstantīna Pupura sarkanbaltsarkanā karoga gājiens no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem. Aplūkojams arī LCTAG “Helsinki – 86” biedra Konstantīna Pupura sarkanbaltsarkanais karodziņš, kas bija piesprausts gājiena laikā 1988. gada 14. jūnijā un nozīmes ar Brīvības pieminekļa attēliem. Šīs fotogrāfijas un priekšmeti liecina, ka šis vēsturiskais datums bija brīdis, kurā tauta izrādīja drosmi, apliecinot gatavību iestāties pret padomju režīma noziegumiem un modinot cilvēkus vienoties kopīgai cīņai par neatkarību.