30. maijā plkst. 18.00 mūžizglītības pasākumu cikla “Vēlās otrdienas. Saruna ar pētnieku” ietvaros kopā ar izstādes kuratori Sanitu Stinkuli varēs izstaigāt 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes laukumu. Pulcēšanās tramvaja pieturā pie Latvijas Nacionālā teātra dienesta ieejas Kronvalda bulvārī 2, Rīgā. Klausoties gides stāstījumā, būs iespēja vizualizēt toreiz būvētos pagaidu paviljonus – izstādes galveno ēku, zemnieku mājokļu rekonstrukcijas, restorānu, mūzikas paviljonu un skatuvi, izstādē apskatāmo, klausāmo, izjūtamo.
No 1896. gada 1. augusta līdz 15. septembrim Rīgā Viskrievijas X arheoloģiskā kongresa ietvaros notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Tagadējā Latvijas Nacionālā teātra vietā, tolaik vēl neapbūvētā laukumā starp pilsētas kanālu un Lielo Jēkaba ielu (mūsdienās Kronvalda bulvāri) speciāli izstādei uzceltos pagaidu paviljonos un seno un jaunāko laiku zemnieku mājokļu rekonstrukcijās ar vairāk nekā 8000 priekšmetu palīdzību 18 tematiskajās nodaļās rādīja vērienīgu latviešu kultūrvēstures un jaunāko sasniegumu panorāmu. Izstādes brīvā dabā ar tām īpaši būvētiem pagaidu paviljoniem ne Eiropā, ne Latvijā nebija nekāds jaunums. 19. gs. vidū Eiropa iepazina Pasaules izstādes, kur pilsētu laukumos izstādēm iekārtoja apstādījumus, veidoja grantētus celiņus un būvēja pat vairākus simtus pagaidu paviljonus. Kopš 19. gs. vidus arī Latvijā par neatņemamu kultūras un saimnieciskās dzīves sastāvdaļu bija kļuvušas izstādes – lauksaimniecības, rūpniecības, amatniecības, kopš 19. gs. 80. gadiem arī kultūrvēsturiskās izstādes. Taču Latviešu etnogrāfiskā izstāde pārsteidza visus – izstāde, kas atspoguļotu kādas tautas vēsturi, kultūru, saimniecisko dzīvi un laikmetīgos sasniegumus Baltijā notika pirmo reizi. Izstāde kļuva par pirmo latviešu tautas reprezentācijas pasākumu ar nepārprotamu pieteikumu būt līdzīgiem citām nācijām vēstures un valodas vērtībās, nacionālās kultūras un saimniecisko sasniegumu ziņā, kā arī apliecināja latviešu sabiedrības intelektuālās un finansiālās iespējas sarīkot šāda vēriena pasākumu. Izstāde aizsāka jaunu laikmetu Latvijas kultūras vēsturē, jo kļuva par pirmo reprezentācijas platformu profesionālajiem latviešu māksliniekiem, latviešu tradicionālajam apģērbam, vērienīgākajam Latvijas kultūras pieminekļu vākumam, kā arī topošajam latviešu skatījumam uz vēsturi, kura būtiskākais akcents bija “tumšie verdzības gadsimti”.