No 23. janvāra Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atvērta jauna ekspozīcijas daļa “Latvieši 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā: nacionālā pašapziņa, kultūra un sabiedriskā dzīve.”
19. gadsimts bija daudzveidīgu jauninājumu laiks Latvijas teritorijā. Dzimtļaudis kļuva par brīvu zemnieku kārtu, priviliģēto un nepriviliģēto dalījuma vietā nāca pakāpeniska kārtu tiesību vienādošana (emancipācija). Viens no modernizācijas elementiem bija latviešu nacionālā kustība un latviešu nācijas veidošana. Jaunajos saimnieciskajos un sociālajos apstākļos zemnieku kārtai piederējušie guva citu pašapziņu. Latvieši no etniskas kopības (tautības) kļuva par nāciju (tautu). Nacionālā pašapziņa iekļāva daudzveidīgas šķautnes – valodu, sociālo piederību, arī izpratni par tautas vēsturi, teritoriju, kopēju kultūras un sabiedrisko dzīvi, nākotnes mērķiem. Veidojās modernā sabiedrība, saimniecība un kultūrvide, kāda Latvijas teritorijā pastāvēja arī 20. gadsimtā.
Latviešu tapšana par nāciju norisinājās daudzveidīgu nosacījumu apstākļos un ilgā laika posmā. To ietekmēja pārvaldes un saimnieciskās reformas Latvijas teritorijā un visai Eiropai raksturīgas norises – pārmaiņas tehnoloģijās un informācijas apritē, jaunu politisko kustību veidošanās, plašu iedzīvotāju slāņu iesaiste sabiedrības dzīvē. Visa Latvijas teritorija 19. gs. atradās Krievijas sastāvā, taču vācbaltiešu muižniecības panākumi Baltijas autonomijas saglabāšanā noteica Krievijas varas salīdzinoši vāju ietekmi līdz pat 19. gs. nogalei, kad tika reformēta Baltijas pārvalde un paplašināts krievu valodas lietojums. Latviešu nacionālās kustības sākotnējās prasības un politiskā pozīcija veidojās Baltijas muižniecības un Krievijas impērijas centrālās varas domstarpību apstākļos. Cerībā uz vācbaltiešu lomas mazināšanu, latviešu sabiedriskie darbinieki 19. gs. vidū atbalstīja Krievijas impērijas centralizācijas politiku un reformas, kas mazināja vācbaltiešu muižniecības autonomijas tiesības. 19. gs. beigās, kad rusifikācija skāra izglītības sistēmu un sabiedrisko dzīvi, ietekmēja latviešu valodas un kultūras stiprināšanas centienus, attieksme pret centrālās varas politiku Baltijā kļuva kritiskāka. Baltijas autonomijai 18.–19. gs. bija ievērojama loma reģiona lokālo īpatnību saglabāšanā, Rietumeiropas kultūras orientācijas veicināšanā un uzturēšanā. Tas tieši ietekmēja arī latviešu nācijas kultūras vērtības.
Latviešu nācijas izveidošana, līdzīgi kā citviet Centrālajā un Austrumeiropā, bija izglītotu latviešu aizsāktās nacionālās kustības rezultāts. 19. gs. pirmajā pusē paplašinājās latviešu valodā publicētās informācijas saturs, attīstījās laicīgā literatūra, iznāca pirmās avīzes, laukos nostiprinājās skolu tīkls. Zemnieku bērni aizvien vairāk apmeklēja vidējās un augstākās mācību iestādes. Latviešu studenti Tērbatas universitātē 19. gs. 50. gados organizēja diskusiju vakarus, aicināja pētīt un cienīt latviešu valodu, vēsturi; vācbaltiešu aprindās šos aktīvistus ironiski sauca par “jaunlatviešiem”, velkot paralēles ar nacionālajām kustībām Eiropā. Spilgtākais jaunlatviešu veikums 19. gs. 60. gados bija Krišjāņa Valdemāra, Jura Alunāna, Krišjāņa Barona veidotais laikraksts “Pēterburgas Avīzes”, kur kritiski uzlūkota Baltijā pastāvošā kārtība, veicināts pašcieņas pilns skatījums uz latviešu spējām, kultūras un valodas bagātību.
Laika gaitā nacionālās kustības aktīvistu loks, auditorija un darbības formas paplašinājās. Kopš 19. gs. 60. gadiem ievērojami daudzveidīgākas kļuva latviešu sabiedriskās dzīves aktivitātes, veidojās kultūras dzīve un izdevējdarbība latviešu valodā. 19. gs. otrajā pusē jaunā izglītoto latviešu paaudze aizsāka nacionālās mākslas, mūzikas veidošanu, folkloras, tautas nemateriālā un materiālā kultūras mantojuma vākšanu un izpēti, darbību citās jomās. Latviešu veidotā kultūras un sabiedriskā dzīve attīstījās pakāpeniski, taču jau 19.–20. gs. mijā bija izveidota nacionālā literatūra un grāmatniecība, mūzika, māksla, noformulēti latviešiem aktuālie jautājumi humanitāro zinātņu jomās, īpaši valodniecībā un vēsturē. Nacionālās kustības ietvaros tika radītas tradīcijas, no kurām spilgtākā ir Dziesmu svētki.
Robežšķirtne latviešu sabiedrības dzīvē bija 1905. gada revolūcija. Sākotnēji ārēju apstākļu veicināta, revolūcija ieguva plašu atbalstu latviešu vidū. Revolūcijas gaita, latviešu interešu formulēšana, arī nemieru nežēlīgā apspiešana veicināja politiskās diskusijas, dažādu politisko virzienu formēšanos latviešu sabiedrībā. Pēc revolūcijas daļā latviešu sabiedrības zuda ilūzijas par cariskās Krievijas politisko režīmu un tā mērķiem.
Latviešu nacionālās kustības pirmsākumos 19. gs. 50. gados un arī vēlāk netika izvirzīti konkrēti politiskie mērķi saistībā ar Latvijas teritorijas nākotni. Tomēr latviešu nācijas veidošanās 19. gadsimtā, sakņota latviešu etniskajā kopībā, noteica Latvijas valsts izveidošanas iespēju 1918. gadā, kā arī jaunās valsts aizstāvētās vērtības un ideoloģiju.