Izstāde vēsta par izglītības vēsturi Latvijā. Pirmo skolu Latvijā, kas sagatavoja garīdzniekus, izveidoja 13. gs. sākumā Rīgā pie Doma baznīcas. 1353. gadā nodibināja Pētera baznīcas skolu Rīgas birģeru un namnieku bērniem. Pirmā skola latviešu iedzīvotājiem Rīgā izveidota 16. gs. pie Jēkaba baznīcas, zemnieku bērniem Latvijas laukos – 17. gs. beigās zviedru pārvaldītajā Vidzemē, bet Kurzemē un Latgalē – tikai 18. gadsimtā. Plaši izplatīta bija mājmācība, kad bērni mājās apguva pirmās iemaņas lasīšanā. To kontrolēja mācītāji.
Zemnieku bērnu skolas parasti atradās pielāgotās telpās – rijās, pagasta namos, krogos –, kur vienā telpā skolotājs mācīja dažāda vecuma bērnus. Nereti skolēni te ēda un gulēja, jo daudzi dzīvoja skolā visu nedēļu. Garie skolas soli bija pielāgoti arī gulēšanai.
Pēc Latvijas teritorijas iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā skolas pakļāva Krievijas Izglītības ministrijai. Pēc 1880. gada sākās pārkrievošanas politika: dzimto valodu aizliedza ne tikai kā mācību valodu, bet skolēniem nebija atļauts tajā pat sarunāties.
Pēc neatkarības iegūšanas jaunā Latvijas valsts lielu uzmanību pievērsa tautas izglītībai, nosakot, ka visiem skolas vecumu sasniegušiem bērniem jāapmeklē skola dzimtajā valodā. Darbojās daudzas bērnu un jaunatnes organizācijas – skauti, gaidas, mazpulki u.c.
Pēc valstiskās neatkarības zaudēšanas mainījās arī izglītības sistēma. Mācības skolās organizēja uz marksisma-ļeņinisma pamatiem, lai izaudzinātu komunistiskās sabiedrības cilvēkus. Jaunās paaudzes komunistiskajā audzināšanā aktīvi piedalījās bērnu un jaunatnes organizācijas, kurās ietilpa oktobrēni, pionieri un komjaunieši.