Pastāvīgā izstāde “Divas dienas Kārļa Ulmaņa dzīvē” slēgta sakarā ar remontdarbiem un jaunās ekspozīcijas iekārtošanu.
Neatkarības proklamēšana 1918. gada 18. novembrī kļuva par latviešu tautas izteikto nacionālo, politisko, kultūras u. c. vēlmju piepildījumu. Latvijas Republikas laikā (1918. – 1940.) sasniegtie panākumi spilgti nodemonstrēja pasaulei jaunās valsts pozitīvās potences. Šajos gados izauga paaudze, kuras dzīves pieredze un nākotnes skatījums bija izteikti patriotisks. Tieši tādēļ valstiskuma zaudēšana 1940. gada jūnijā-jūlijā Padomju Savienības veiktās okupācijas rezultātā Latvijas sabiedrības nospiedošajam vairākumam kļuva par personīgu traģēdiju.
Latviešu tautas atmiņā viens no galvenajiem Latvijas valstiskuma tapšanas un nostiprināšanās simboliem neapšaubāmi ir tās vairākkārtējais Ministru prezidents un pēdējais Valsts prezidents pirms padomju okupācijas Kārlis Ulmanis. Viņam piederēja svarīga loma kā valsts dibināšanā 1918. gada novembrī, tā arī tās bojāejā 1940. gada jūnijā–jūlijā. 1918. gada 18. novembrī, pasludinot Latvijas valstisko neatkarību, K. Ulmanis kā politiķis piedzīvoja ne tikai īslaicīgu zvaigžņu stundu, bet arī iespēju apliecināt savu vārdu un nodomu patiesumu. 1934. gada 15. maijā viņš veica valsts apvērsumu, izveidojot savu autoritāru iekārtu, tā likvidējot paša veidotās demokrātiskās valsts pamatus un vērtības. 1940. gada 22. jūlijā, atstājot Latviju un dodoties uz Maskavu, K. Ulmanis ne tikai objektīvu, bet arī savu subjektīvu apstākļu rezultātā bija zaudējis Latvijas valsti. Tā bija ne tikai K. Ulmaņa, bet gan visas tautas traģēdija, kuras sekas ir jūtamas joprojām.